šis attēls ir tik sasodīti nolādēts

vienalga, ŠIS IR Dika versija tam feju sarunāto laulību botam, ko izveidoju ar Džeisonu. Es domāju izveidot vienu arī ar Timu. nē Džūljena? nē, nē, nē Damians, jo viņš ir bērns, un man ir pārāk slinkums viņu novecināt.

šalalalalalala ak vai, es gribu pateikt paldies jums, puiši, par atbalstuuuuuuuuuu... es esmu TIK TUVU 200 sekotājiem!! ĒĒĒ!!!

--ATVĒRŠANAS ZIŅA--

Diks, godīgi sakot, jutās diezgan nervozs.

Nu, es zinu, ka tas ir par labu valstij, un nepārprotiet mani, es zinu, ka mana pienākums ir precēties, bet... ā, kā es gribētu, lai man tas nebūtu jāizvēlas manā vietā. Viņš domāja pie sevis, kamēr feju kalpones sukāja viņa garos, zīdainos melnos matus. Viņš vienmēr bija lepojies ar saviem skaistajiem melnajiem matiem, un viņa matu kopšanas rutīna bija pietiekama, lai cēla dāma noģībtu. Pašlaik tos sukāja ar ļoti senu apburtu ķemmi, kas bija izgatavota no salnas milža cirsta kaula un caurvīta ar dažādām smaržīgām eļļām un maziem vienradža krēpju pavedieniem. Šis bija ļoti ceremonisks process, un viņa matos jau tika iepītas ceremoniskās bizes mazā diadēmā.

Feju galmam sākumā bija... dalītas domas par Diku. Viņš reti runāja, kad Brūss bija paņēmis viņu savā aizgādībā (ha, burtiski), bet laika gaitā viņš bija kļuvis sabiedriskāks. Viņš ap sevi bija audis harizmas, smaidu un skaistuma tīklus, un jau kā zēns viņš ļoti mīlēja uzturēt savus matus perfektus. Pieaugot viņš kļuva arvien skaistāks, un mazais Dikijs ļoti agri iemācījās, ka būt skaistam nozīmē, ka cilvēki viņu mīlēs. Tāpēc Diks iemācījās visu iespējamo par skaistuma kļūšanu, jo fejas vērtēja skaistumu, un būt vērtīgam nozīmēja, ka Brūss gribēs viņu paturēt.

Brūss, protams, nekad nebūtu atmetis Diku tikai tāpēc, ka viņš nebija pietiekami skaists viņam, bet Diks joprojām bija ļoti satraukts bērns, kurš bieži naktīs gulēja nomodā no bailēm, ka Brūss viņu vairs nemīlēs un aizmetīs kā atkritumus.

Bet tagad viņu apbrīnoja gandrīz visi, kas viņu ieraudzīja, jo viņš prata izmantot šarmu ar postošu efektivitāti. Tas bija viņa ierocis, pat vairāk nekā viņa prasme maģijā un cīņā, jo neviens negaidīja, ka mīļotais Augsto Galmu Kroņprincis jebkad būtu apmācīts kaut ko citu. Viņi šķita pieņemam, ka viņš ir vienkārši kāds skaists, harizmātisks simbols, kuru lutina karalis. Daudzi cilvēki gribēja, lai viņa jaunākais brālis Damians ieņem troni, jo viņš bija asiņu dēls, bet Diks nekad to nepieļautu. Vai tas mazliet sāpēja, atgādinot, ka viņš nekad nevarēs būt īsts Brūsa dēls pūļa acīs? Jā, bet tas nebija galvenais iemesls. Nē, Diks nekad nevarēja atļaut nevienam no saviem brāļiem ieņemt troni, jo pat doma par to, ka viņiem būs jātiek galā ar visu feju valdnieka nastu un visu, kas ar to nāk, lika viņam justies slikti. Šī laulība nostiprinātu viņa vietu kā Kroņprincim, tāpēc viņam bija tas jāpacieš savu brāļu dēļ un jāprecas ar to, kas šis cilvēks būtu.

Viņš nopūtās un pakratīja galvu, ļaujot viņiem uzlikt sārtumu uz lūpām un rūpīgi uzklāt skaistu grimu. Viltīgs smaids savilka viņa lūpas, kad viņš domāja: Džeisons nekad neļautu šīm fejām aizskart savu seju. Viņš nokostu viņām spārnus. Tāpat Damians. Tims, es domāju, varbūt uzsprāgtu.

Fejas vāvuļoja uzslavas, lidinoties ap viņu un klājot viņu ar visām rotaslietām un greznumiem, ko vien varēja. "Ak, jūsu Augstība, jūs esat tik skaists--" "Tik varens!" "Es gribētu, lai mani mati būtu tik spīdīgi..." "Stāviet mierā, jūsu princiskā augstība. Ļoti atvainojos--" "--varētu just vieglu kniebienu--" "--būs visbrīnišķīgākās kāzas pasaulē!" Viena no viņām uzkaisīja nedaudz feju putekļu uz viņa ādas, lai viņš mirdzētu. "Ak, jūsu Augstība, jūs būsiet vienkārši spožs!" Viņa iesaucās, skaļi ķiķinādama. Viņš piespieda sev sajūsminātu smaidu un ielika acīs viltus dzirksti.

"Nu, es ceru, ka tā! Tās taču ir manas kāzas!" Viņš atbildēja priecīgi. "Vai man nav jābūt skaistākajam vīram tur?" Tas izraisīja vēl vienu skaļu ķiķināšanas un smieklu plūdi, spārni plivinājās, kamēr fejas turpināja dūkt ap viņu.

Viņi ģērba viņu kārtu pa kārtai, katrs gabals tika uzlikts ar godbijību, it kā viņi bruņotu svēto, nevis ģērbtu vīrieti.

Vispirms nāca apakštunika: maiga kā elpa, bāla kā mēnesspiens, apburta, lai nekad neburzītos un būtu vēsa pret viņa ādu, lai cik ilgi ceremonija vilktos. Tā viegli noslīdēja pār viņa pleciem, audums piekļāvās viņam tā, it kā tas būtu austs viņa ķermenim un nevienam citam. Fejas apstiprinoši kūkoja, gludinot to pa viņa rumpi, uzmanoties, lai neaizķertu viņa nagus.

Tālāk nāca ceremoniskā veste, smagāka, izšūta ar seniem vilu zīmēm, kas izpildītas ar sudraba un debeszilas krāsas diegu. Simboli uztvēra gaismu, kad viņš kustējās, smalki mainoties kā mākoņi vasaras vējā. Kad tā tika aizpogāta, Diks sajuta, kā maģija nosēžas. Maiga, nomierinoša, domāta, lai stabilizētu sirdi un nomierinātu prātu. Viņš lēni izelpoja, pateicīgs vismaz par šo.

Paldies zvaigznēm, viņš domāja. Kāds beidzot kaut ko apbūra nerviem.

Pāris nimfu pavadoņu—garākas par fejām, svinīgas un ar asu skatienu—palīdzēja viņam iekāpt biksēs, kas bija šūtas tā, lai ļautu pilnīgu kustību, neskatoties uz to greznumu. Tās bija dziļi pusnakts zilā, gandrīz melnā krāsā, caurvītas ar zaigojošu diegu, kas blāvi mirdzēja kā zvaigžņu gaisma, kad viņš pārbīdīja svaru. Piegriezums izcēla viņa garās kājas un vingrotāja ķermeņa uzbūvi, pieguļošs, bet neierobežojošs, praktisks tādā veidā, kas kāzu apģērbam šķita gandrīz dumpīgs.

Tad nāca mētelis.

Tas bija elpu aizraujošs.

Gars un pieguļošs, audums bija vērpies no vēja zīda un krēslas samta, krāsots slāņainos zilas un baltas toņos, kas, viņam kustoties, šķita viļņojamies kā okeāna viļņi. Pleci bija strukturēti, bet eleganti, apkakle augsta un atvērta, ierāmējot viņa kaklu. Gar muguru bija izšūti blāvi spārnu motīvi ar pērļu diegu—nepārprotams mājiens uz viņa vilu izcelsmi, pietiekami smalks, lai būtu gaumīgs, pietiekami acīmredzams, lai būtu paziņojums.

Kad viņi to nolika pār viņa pleciem, Diks instinktīvi iztaisnojās.

Ak. Tas ir... tas ir skaisti.

Feja aiztaisīja aiztaisāmos viņa krūtīs, pirkstiem trīcot, kad simboli klusi noklikšķēja savās vietās. Katrs aiztaisāmais apzīmēja zvērestu, ko viņš vēl nebija izteicis—pienākums, vienotība, aizsardzība, nepārtrauktība. To svars silto spiedās pret viņa krūšu kaulu, ne nepatīkami, bet ļoti reāli.

Tālāk nāca rotaslietas.

Plāna ķēde no mēnessakmens un debesstikla tika uzlikta viņam ap kaklu, atrodoties tieši virs atslēgas kauliem. Gredzeni tika uzvilkti uz viņa pirkstiem—viens ceremonisks, viens maģisks, viens tīri dekoratīvs, bet pietiekami sens, ka tas blāvi dūca, kad pieskārās viņa ādai. Rokassprādzes rotāja viņa plaukstas locītavas, vieglas un skanošas, apburtas, lai atbalsotu viņa sirdsdarbību maigos, muzikālos toņos, ko dzirdētu tikai tie, kas viņam vistuvāk.

Visbeidzot, viņi atkāpās.

"Jūsu Augstība," viena no fejām ieelpoja, acis plaši atvērtas. "Jūs izskatāties kā—kā—"

"Kā cerība," otra pabeidza ar godbijību.

Diks pamirkšķināja, piespiestais smaids mīkstinājās kaut kam īstam pret viņa gribu.

Spogulī vīrietis, kas atskatījās uz viņu, bija spožs. Nosvērts. Katrā ziņā tāds Kroņprincis, kādu viņi gribēja, lai viņš būtu. Viņa mati, sapīti un kronēti tieši tā, skaisti ierāmēja viņa seju; grims pastiprināja, nevis maskēja, pievēršot uzmanību viņa acīm, viņa smaida līkumam, siltumam, ko viņš izstaroja, pat nemēģinot.

Viņš izskatījās gatavs.

Kas, diemžēl, bija problēma.

Viņa krūtis nedaudz savilkās, kad viņš pacēla zodu, spārni blāvi saviebās zem glamora viņa mugurā. Labi, viņš domāja. Viņu dēļ. Valsts dēļ. Manu brāļu dēļ. Kaut kur aiz kameras durvīm sāka zvanīt zvani—gaiši, gaidīgi, neiespējami ignorēt.

Diks Greisons iztaisnoja plecus, nosmaidīja tā, it kā tas būtu otrā daba, un gatavojās doties pretī savai nākotnei.

Es ceru, ka mans laulātais ir laipns.