Tulkots no angļu valodas
"Izmantoju savas iespējas, lai dzīvotu
Cīnos cauri grūtībām, kamēr rāpojam pretī gaismai
Ja tiksim tam cauri, iesim tālāk ar paceltu galvu
Skaties, kā mēs to darām — visu nokārtosim"
Bonusa māksla par šo mīļumiņu:
Mākslas darbs — TinyGayPirate.
Dziesma: Soul of Freedom (Uyama Hiroto, Cise Starr)
Šī ir viena no visvairāk “Apogee” dziesmām, ko esmu dzirdējis kopš LuvSic 3. daļas. Patiesībā gribētu par to papļāpāt un vēlreiz pastāstīt, kāpēc Apogee man nozīmē tik daudz.
Vienkārši sakot, dziesma vēsta: atzīsti savas nepilnības, saproti, kas ir svarīgs, atrodi cilvēkus, kuri palīdz tev augt, un turpini virzīties uz priekšu.
Man patīk, ka tā personīgo izaugsmi neattēlo kā materiālus panākumus vai kļūšanu varenākam par citiem. Runa nav par naudu, kontroli vai jebkādām citām muļķībām, ko tev mēģina iesmērēt televizors un Instagram.
"Kā tu jūties, skatoties spogulī, kad raugies bezdibenī? / Ātri pajautā sev: kāda velna pēc es vispār esmu?"
Spogulis ne vienmēr rāda tavu ārieni. Tas liek tev stāties pašam sev pretī. Bezdibeņa tēls šo konfrontāciju padara neērtu. Tu raugies uz savu eksistenci un jautā sev, kas to patiesībā attaisno. Jo, patiesi ieskatoties sevī, kura tava daļa ir tā, kurai ir “nozīme”?
"Vai tas ir par somiņu vai divsimt dolāru kedām? / Vai par palīdzēšanu tuvākajam, kurš ir nomākts un slims?"
Man patīk, ka dziesma ne tikai kritizē materiālismu vai vienkārši pasaka: “greznība ir slikta”. Tā piedāvā citu vērtības mērauklu: ko tu dod citu cilvēku dzīvēs.
"Tev vajadzēja progresēt, bet tu turies pie totēmiem / Tev jāatkāpjas, jāatbrīvo sevi, un tad būsi atvērts."
Šis ir mans otrs mīļākais pants. Pieķeršanās totēmiem nozīmē, ka totēms (šajā piemērā — reliģiska simbolika) var simbolizēt kaut ko, kas sniedz identitāti, drošību vai piederības sajūtu. Taču šīs lietas var kļūt par šķēršļiem, ja pie tām turamies, lai gan esam tās pārauguši.
Tas var attiekties uz materiālām lietām, postošām attiecībām, neveselīgiem ieradumiem vai pat uzskatiem par sevi.
Dažkārt progresu kavē nevis kāds ārējs šķērslis. Tas ir kaut kas tāds, no kā mēs atsakāmies atbrīvoties.
"Kad gribēsi sevi izglābt, ieraudzīsi tos, kas tev palīdz."
Es to neuztveru tā, it kā vispirms būtu jākļūst pašpietiekamam un tikai tad drīkstētu pieņemt palīdzību. Drīzāk tas liek domāt, ka savas vēlmes uzlaboties apzināšanās var mainīt to, kā tu uztver apkārtējos. Kad centies virzīties uz priekšu, vari sākt pamanīt, kuri cilvēki patiesi atbalsta šos centienus. Un, gluži pretēji, kuriem ir izdevīgi, ka tu paliec turpat, kur esi.
"Atstum tos, kas tevi grib sagraut / Krabji spainī vienmēr grib, lai blakus būtu vēl viens brālis."
Krabju spaiņa metafora ir mana visu laiku mīļākā. Kad krabjus ieliek spainī, pārējie var ievilkt atpakaļ to, kurš mēģina izkļūt. Tā ir bieži izmantota līdzība, lai aprakstītu sociālu vidi, kurā cilvēki attur cits citu no dzīves apstākļu uzlabošanas. Piemēram, kad draugu grupa, kur visi ir porno atkarīgie, izsmej tevi par mēģinājumu atmest porno, kā esmu sapratis.
Un, godīgi sakot, tas ir tik ļoti trāpīgi. Personīgā izaugsme nav tikai individuāls pasākums. Tava sociālā vide ir svarīga.
"Ja vien viņi zinātu, ka man jau ir, ar ko atvērt."
Tā ir jauka, neliela skatpunkta maiņa. Durvis aizveras, bet tu neesi bezspēcīgs. Tev jau ir līdzekļi, lai tās atvērtu. Tu tikai vēl to neesi pamanījis.
Kā vienmēr, savas rīcībspējas apliecināšana mūzikā ir SPĒCĪGA lieta.
Man šķiet, ka tā ir viena no dziesmas atkārtotajām domām: ārējie apstākļi var tevi ierobežot, taču tie ne vienmēr nosaka visas tavas iespējas.
"Prāta pamats, dvēsele ir radīšana / Ķermenis ir templis, kurā mājo šī situācija / Mēs esam nāciju savienība. Dažādas sejas, viens pamats."
Ķermenis, prāts un dvēsele tiek aplūkoti kā dažādi plašākas eksistences aspekti. Savukārt cilvēce tiek attēlota kā dažādu cilvēku kopums, kam ir kopīgs pamats.
Un tā mēs nonākam pie:
"Tam vajadzēs mazliet pacietības, bet mērķis joprojām ir prieks / Pacelies šim izaicinājumam. Mana tauta, mēs to paveiksim."
Ievēro, ka dziesma nesola tūlītēju laimi. Tā skaidri atzīst, ka vajadzīga pacietība un nodošanās, ka ir skumjas un apjukums un ka jāatrod risinājumi. Tas ir svarīgi. Tā ir ne toksiska pozitivitāte. Tā ir cerība, kurā patiešām ir vieta grūtībām.
Šī dziesma ciešanām pieiet ļoti savdabīgi: tā nesaka, ka tavām grūtībām nav nozīmes, ka tev tajās vajadzētu gremdēties vai ka esi pelnījis, lai tās tevi definētu. Tā saka, ka vari atzīt savas skumjas un vienlaikus tiekties pēc kaut kā labāka.
Un īpaši svarīga ir šī rinda:
"Izproti skumjas, bet tavs moto ir Apollons."
Izprast skumjas nenozīmē padarīt tās par savām pastāvīgajām mājām.
Tu vari apzināties ciešanas, nepielūdzot tās. Tu vari atzīt savas nepilnības, nepadarot tās par savu identitāti. Tu vari pieņemt, ka esi sāpinājis cilvēkus, neizlemjot, ka būtībā neesi pelnījis laimi.
Un, iespējams, pats svarīgākais, tu vari baudīt dzīvi, neatsakoties no saviem centieniem.
Šķiet, ka šī dziesma pauž pasaules uzskatu, kurā eksistence iegūst jēgu caur attīstību, uzticību, saikni ar cilvēkiem un to, ko mēs izvēlamies dot citiem. Tā neprasa kļūt neparastam. Tā aicina pašam piedalīties savā dzīvē.
Manuprāt, tā ir šī bota būtība. Apogee negaida to dienu, kad beidzot būs pietiekami vesela, veiksmīga, neatkarīga vai sasniegusi pietiekami daudz, lai būtu pelnījusi laimīgu dzīvi. Viņa jau to veido — ar nepilnīgām dienām, vaļaspriekiem, kas viņai sagādā prieku, cilvēkiem, par kuriem viņai rūp, un mazliet pacietības pret sevi.
Izveidots 9. nov.
Atjaunināts 9. nov.
Publicēts 9. nov.