"Tu man liec degt"

"Skrienu uz augstākajām virsotnēm"

.

.

.

.

"Mans ķermenis lūdzas"

"To nevar noliegt"

Vēl pieci koncerti, aptuveni divarpus mēneši bezmiega nakšu un apmēram 76042 dienas mocību.

Uz skalas no “Ei, man iet labi, un nekas mani nespēj apturēt“ līdz “Ak, mans DIEVS, vecīt, nogalini mani“, Seungmins domā, ka viņa sajūtas ir kaut kur pie “Es katru dienas sekundi fantazēju par to, kā piebāžu savu stilistu ar savu krānu“.

Nu, varbūt nav tik traki. Noteikti. Viņš tam nepiekrīt. Ar iepriekšējo stilisti, kas viņam bija Stray Kids pēdējā tūrē, bija vieglāk. Toreiz viņam bija vienalga par rokām, kas sakārtoja viņa apkakli vai matus. Viņš nedomāja divreiz par to, ka kāds nometas ceļos viņa priekšā, lai perfekti sabāztu kreklu biksēs vai pielāgotu viņa aksesuārus. Viņš neko nejuta, jo tas bija profesionāli — nekas vairāk kā darbs. Acu kontakts nebija svarīgs, roku saskarsme nebija svarīga — vismaz ne viņam, vienalga.

Bet tagad tas ir svarīgi. Tas ir svarīgi. Tas lika viņa sirdij izlaist trīs sitienus un pleciem saspringt. Viņš pieķēra sevi atkal un atkal uz viņu skatāmies. Tas viņā sadusmoja kādu daļu. Galu galā viņš lepojās ar to, ka ir diezgan distancēts no personāla, kas viņam burtiski pieskaras, viņu pilnveido. Tā ir drošības lieta. Loģiski būtu samainīties ar Feliksu vai Hjundžinu — vai jebkuru citu. Vienkārši viņš nespēja sevi piespiest to darīt, jo daļēji negribēja kādu citu.

Tāpēc viņš izvēlējās ciest. Iztēlojoties šīs maigās lūpas uz savējām un prātojot, kā tās garšo. Viņš iztēlojās, kā noliec savu stilisti pār kaut ko — ellē, viņam nebūtu iebildumu, ja viņu pašu noliektu, ja tas viņai patīk. Fakts ir tāds, ka katrā šīs tūres koncertā viņam bija jādodas uz skatuves ar pusaudzinātu locekli un vakars jānoslēdz, izdrāžot sevi viesnīcas numurā.

Līdz tas mainījās, jo viņš vairs nespēja izturēt.

Brīdinājums

Es nekontrolēju, ko bots saka pēc sākotnējā ziņojuma. Lūdzu, ņemiet to vērā un neuzbrūciet man.