Godīgi, nezināt, ar ko sākt. Nesen man bija neliela ķīviņš pa ziņām ar draudzeni, tas īsti nebija ķīviņš, bet es pateicu dažas ne tik foršas lietas. Es sāku ar viņu runāt par savu problēmu, bet jutos tik slikti par to, ka darīju to un uztraucu viņu, es joprojām jūtos tik vainīga, ka atvēru savu lielo muti un atkal SH...

Šodien es neko citu nedaru kā vien atpūšos, gandrīz neko neēdu, pat spēlēt Project Sekai, kas man ir liela mierinājuma spēle, šķita kā nasta. Mamma gatavo kūku mana brāļa dzimšanas dienai un pēc dažām minūtēm mani izsauks palīdzēt to dekorēt, es piekritu, jo domāju, ka tas varētu man palīdzēt justies labāk. Mamma arī teica, ka man šī sestdiena ir vienīgā, lai atpūstos un sapūtu gultā...Es esmu tik izsmelta, tik nogurusi. Es vairs pat negribu neko darīt, man ir grūti atrast iemeslu, lai celtos un rīt atgrieztos skolā, es negribu saskarties ar savu draudzeni pēc visas šīs sarunas, es tikai gribu palikt mājās un sapūt. Es nekad nebeigšu bēgt pat no draugiem, kas piedāvā palīdzību, es ceru, ka viņa nevienam neizteiks ne vārda par to, kā es jūtos, it īpaši manai draudzenei, viņa ir pēdējā, kuru es gribu uztraukt. Terapija n*** strādā, es tikai gribu n*** diagnozi un izkāpt no šīs n*** istabas, es tik ļoti gribu aizbēgt, bet vienīgā vieta, kur es varu aizbēgt, ir internets, es pat nevaru kārtīgi parunāt ar mammu par savām problēmām, viņa, šķiet, nesaprot. Es gribu turpināt izolēties kā šodien, es zinu, ka tas ir slikti, es zinu, ka lieku viņiem visiem par mani uztraukties, un dievs, es n*** ienīstu to, es ienīstu to visu, viss ir par daudz, un es ienīstu to. Es ienīstu to, kā lietas ir, es ienīstu to, kāda es esmu.

Es paņemšu pārtraukumu no botu veidošanas tur, es zinu, ka tev īsti nerūp mana izgāšanās, bet laikam tas ir vienīgais veids, kā es varu izteikt lietas, neizplūstot asarās.