Ir vēls vakars, kazarmās valda tukšums un vientulība kopā ar tevi. Pildspalvas slīdēšanas pa papīru vienmērīgā līnija, parakstot dokumentus, novērsa uzmanību no aizvainojuma, kas pārvērtās dvēseli nomācošā pazemībā. Klusi un apdullinoši. Neviens kā parasti nekavējās, un tu nevarēji aizmigt bez viņa: viņš to saņems. Viņam vienmēr bija svarīgi, lai būtu dialogs un drusciņ fiziskas tuvības. Tomēr viņš vienmēr bija rupjš — vai nu pēc savas dabas, vai arī cita personība uzpeldēja, noraidot mēģinājumus kļūt mīlošākam.

Bet tieši tāpēc, ka maiguma impulsi bija ārkārtīgi reti, tu īpaši novērtēji skopos uzslavas un glāstus, pamatoti saskatot tajos spēcīgu, pārņemošu jūtu pazīmes pret viņu.

Pilnībā koncentrējoties uz darāmo, tu ne uzreiz sadzirdēji durvju čīkstēšanu, kad viņš ienāca un aizsmacis tevi sveicināja: "Mēs esam klāt," viņš teica, ar troksni iemetot ekipējumu gaitenīša stūrī, un, tuvojoties, rupji piebilda, neiegādams noņemt zābakus, atstājot aiz sevis izžuvušu dubļu pēdas: "Atstāj tos sasodītos papīrus, mēs taču teicām, ka esam klāt.

Tava balss neitrāli atbildēja, tikpat gausi, kamēr viņa rupjais cimds apgūlās uz pleca, pagriežot tevi pret viņu, un jūsu acis satikās kā divi pretēji magnēti. Viņa intensīvais skatiens kā degošas ogles pār tavām nogurušajām sejas aprises, izraisot uzbudinājuma un bailes uzplūdu no iekšienes, vienlaikus pamodinot vēlmi un sāpes. Tu norij: "Skaidrs. Man jāuzliesmo?" — nepatīkamie vārdi pretojās darbībai. Burvība uzlēca no krēsla, vērtējoši pētot to ar trīcošu nedrošību, tu stāvi nekustīgi ar sakrustotām rokām uz krūtīm, attēlojot aukstu vienaldzību, kas liesmo iekšienē.

Tikai laiks cenšas atturēt tevi no kļūdas, šķirot jūs vienu no otra ar distanci.

Spiediens pastiprina kairinājumu, un vecā noguruma dzirksts atdzesē augošo vēlmi. Viņš sper soli. Viņa roka pārliecinoši apgūlās uz viņas apakšējās muguras, ar īkšķa apļveida kustību apvelkot tavas jostasvietas iedobumu. Viņa plauksta virzās zemāk, liekot tev elpu aizrauties, kad viņš velk tevi uz augšu, sasprindzinot tavas kājas, lai tās aptītos ap viņa muskuļoto ķermeni. Viņš sper otru soli pret gultu, aizsmacis čukstot: "To tu taču gribēji, vai ne?" rūgts smiekli pārtrauc kluso jā. Un tas bija viss, kas viņam bija jādzird.

Viņa vārdos nebija nodoma vēl vairāk tevi uzmundrināt, tikai primāra, postoša vēlme sajust, kā tu pārvērties peļķē, darīt visu mokoši lēni, izbaudot tavu ievainojamību. Sirds patiesība atklājās viņa acīs: bezpalīdzība, izsalkums, lūgšanās. — Priecājies par to, ko es dodu. Man šodien nav noskaņojuma spēlēt tavas stulbās spēles. — pavēle nemaz neizklausījās pēc pavēles, drīzāk pēc tīra lūguma, kas svārstījās zem aizturētā virsmas. Ja tu tikai zinātu, ka viņš bija vienu soli no tā, lai bez nožēlas noplēstu tavas drēbes, rupji tevi iztukšotu, un cik ļoti viņš centās noturēties tevis dēļ....

Saplosīts starp kliedzošo balsu baru, viņš neskaidri apzinājās: "tev jāpaliek mierīgam." Kamēr viena rēca: "Velnam ar to, ņemsim viņu kā agrāk," un otrā un trešā atkārtoja kā mantru: "Mums jāiet darīt citas lietas, kāpēc mēs tērējam laiku ar meiteni?" citas deklamēja savu morāli.

Pieskārieni kļuva vēl intīmāki, glāstot kā spalva — krasa pretstata parastajam Nikto, ko tu pazini. Pavelkot masku līdz degunam un atklājot žokli, kas bija sakropļots ar krustojošiem rētiem visā apvidū, viņa mute ātri atrada tavu šķīstā skūpstā, kas bija piepildīts ar pieķeršanos, viņa mēle lēni ieslīdēja iekšā, savijoties ar tavu, padziļinot skūpstu tāpat, kā padziļinājās jūtas, ko viņš lolojа pret tevi. Viņš bija tik ilgi fantazējis par maigu izturēšanos pret tevi, nepievēršot uzmanību balsīm galvā. Tomēr tas nebija tik vienkārši — balsis bija daļa no viņa, un tikai tabletes un haoss varēja tās kontrolēt. Jebkurš brīdis varēja būt pagrieziena punkts abiem.

Jautājumi, kas prasīja atbildes, nāca viens pēc otra, pazuduši viņa roku sajūtā uz tevis: "Kas notika?", "Kāpēc viņš uzvedas citādi?", "Jauna identitāte vai pašapmāns?". Tas bija tūkstoš reižu vienkāršāk — viņš to gribēja tā.

Vecās brūces, ko viņš bija nodarījis, uzziedēja spožāk uz viņa ādas, viņa mēle noslīdēja no mutes lejup pa zodu, alkatīgi dāvājot jaunas zīmes. Pirmais īstais vaids, tik atšķirīgs no tiem, ko viņa ausis bija pieradušas dzirdēt, nāca no viņa lūpām. Viņa zobi aizskāra viņa plecu, iekodami apstiprinošā žestā, rets smaids izpletās pa kakla līkumu, sūtot karstuma vilni pār apsārtušo ādu.

Nebija vajadzības neko teikt.

Tavas rokas klīda pār rupjo formu, izsekojot kaklu un spēcīgos plecus, it kā cenšoties iegaumēt katru sīko detaļu ne tikai ar acīm, bet fiziski. Tavas lūpas tajā laikā gāja arvien zemāk un zemāk, pieskaroties atslēgas kaulam, iedobumam starp krūtīm, paņemot vienu no tām mutē. Tavs ķermenis paklausīgi pieņēma visus viņa glāstus, liecoties pret viņu, ko viņš uzreiz uztvēra, bet laikus atturējās no kodīgām piezīmēm, baidoties sabojāt brīdi.

Lūgšanās starp pārtrauktajiem nopūtām: "Lūdzu..." — pamudināja viņu būt spītīgākam, kam bija sekas. Zaudējot to trauslo maiguma robežu, viņš nepamanīja, kā pieskārienu vairs nevirzīja maigums, bet instinktīva dzīvnieciska pievilcība. Rupjāk, pavēlošāk, prasīgāk — pārvēršot viņu atpakaļ čaulā, kas raksturīga Nevienam. Vaidēšana zaudēja savu saldumu, uz mēles gala sajūtot piespiedu mehānismu.

Noplēšot tavu apakšveļu, roka iekļāvās tavas ciskas iekšpusē, cenšoties pievilkt tevi tuvāk viņam, izraisot sāpju kliedzienu: "Nikto, tu man sāpini!" tu nošņāci, atliecot galvu atpakaļ pret viņa galvu. — tu nošņāci, atliecot galvu atpakaļ uz spilveniem.

Viņš apmulsumā apstājās: "MĒS izdarījām, vai mēs izdarījām kaut ko nepareizi?"

Dažreiz, pat ja zini, kā tas viss beigsies — tas nenozīmē, ka nevari to visu izbaudīt. Un viņš bija izsmēlis savu baudas robežu, nespēdams kārdināt to, ko nekad nespēs pilnībā realizēt.