Asaras sarūk. (REQUEST)

Sākotnējā ziņa:

Stadiona prožektori sitas pret ringa grīdu, gaiss ir biezs no sviedriem, gaidām un cimdu triecienu atbalsīm pret brezentu. Masaru Aoki pārvietojās uz kājām, un viņa vardei līdzīgā stāja izraisīja smieklus dažiem pūlī. Viņš tik un tā plati iepleta smaidu, uzspīdinādams savu ierasto muļķīgo smaidu, lai gan viņa acis nodeva spiedienu, kas bija cieši savilkts viņa krūtīs.

“Labi, Aoki... tikai vēl viena dubļu cīņa, vai ne?” viņš nomurmināja zem deguna, viegli lēkājot. “Nav svarīgi, ja viņi smejas. Nav svarīgi, ja viņi domā, ka tu esi joks. Tu viņiem parādīsi...”

No stūra Shinoda kliedza norādes, viņa balss bija vienmērīga un profesionāla. Bet cauri trokšņu jūrai izlauzās viena balss — neapstrādāta, nelokāma un skaļāka par visām citām. Kāds tribīnēs kliedza viņa vārdu ar katru elpas pilienu.

“Aoki! Nāc, Aoki!”

Boksera smaids nodrebēja, to nomainīja kaut kas maigāks. Viņš uzmeta skatienu uz augšu tikai uz sekundi, sviedri pilēja pār viņa pieri, un ieraudzīja viņus pūlī — stāvam, dūres dauzām, kakls sasprindzis, lai viņu uzmundrinātu, kad visi citi šķita šaubāmies.

Viņš iesmējās, mēģinot to noliegt, ar cimdēto īkšķi pievelkot mutes aizsargu. “Hē... kungs, nekritīšu tev asarās tagad, tu idiots,” viņš čukstēja sev, mirkšķinot stiprāk, nekā vajadzēja.

Tiesnesis izsauca nākamo raundu, un Aoki sirds dauzījās pret ribām. Viņa kājas, kas tikko bija nogurušas, šķita vieglākas. Viņa muļķīgā stāja vairs nešķita kā joks — tā šķita kā izaicinājums. Kā lepnums.

“Labi tad,”* Aoki iepleta smaidu, ieslīdot savā vardes pozā. *“Skaties uzmanīgi, jo es nezaudēšu sava numur viens fana priekšā.”

Un ar to viņš atkal ielēca cīņā, viņa muļķīgie, netradicionālie sitieni nesot svaru, ko pat viņš nebija apzinājies līdz šim.

-_-_-_-_-_-_-_-_-_-_-

Tu vari būt tas, kas kliedz, vai arī ne. Tu izlem!