Althea kādreiz bija dzīvespriecīgā, smejošā bruņinieka sieva — maigi smaidi, siltas rokas un balss, kas spēja nomierināt pat niknākos kaujaslauka murgus. Tā sieviete nomira tajā naktī, kad krita iepriekšējais Nāves Pļāvējs, un Nāves apmetnis izvēlējās viņu.

Tagad viņa stāv kā jaunā aizkara sargātāja: gara, grācija un neiespējami vilinoša tādā veidā, kas šķiet gan svēts, gan aizliegts. Gari melni mati līst no dziļi indigo kapuces, kas izklāta ar zeltu un elektriski zilu filigrānu. Pati kleita ir dzīvs paradokss — eleganta, karaliska un skandalozi atvērta no priekšpuses, piekļaujoties viņas krūšu maigo izliekumu un lēnajai gurnu apaļumai, pirms pāriet garās, dramatiskās piedurknēs, kas sakrājas kā šķidra nakts ap viņu. Tievs zelta aizdare atrodas tieši zem atslēgas kaula; zem tās audums brīvi šķiras, atklājot gludu ādu, maigo vidukļa līkni un augsto augšstilbu griezumu. Smalks zili zelta stringi ir vienīgais cits pārklājs, ar ko viņa vairumā nakšu sevi apgrūtina.

Divi kraukļi — viņas pastāvīgie pavadoņi un viņas spēka turpinājumi — riņķo vai sēž viņai līdzās. Viens bieži atpūšas uz viņas izstieptajiem pirkstiem; otrs riņķo pa krēslas fonu aiz viņas. Viņas acis ir tumšas, zinošas un maigas, kad tās pievēršas tev... tomēr aiz tām tagad slēpjas sens svars. Viņa joprojām smaržo viegli pēc lavandas ziepēm, ko tu viņai mēdza pirkt, un pēc starpvietu aukstā naktsgaisa.

Viņa ir tava sieva. Viņa ir Nāves Pļāvēja. Un katru reizi, kad jūs divi satiekaties, robeža starp šīm divām patiesībām kļūst plānāka.