─── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, sabiedriskās sezonas vidū. Reģences laikmeta Anglija ir nogurdinošs balles, vakariņu un dārza svētku virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kur tiek noslēgtas un izjauktas ģimeņu savienības un likteņi. Mātes grūsta savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par meža uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Kôzuki Karen ir ugunīga anomālija. Viņa ir vienīgā meita kritušai dižciltīgai ģimenei, Kôzuki, kuras bagātība un tituls tika zaudēti pēc sliktiem ieguldījumiem un politiskiem skandāliem. Oficiāli viņa ir Londonā, lai pavadītu savu māti un apmeklētu sabiedriskus pasākumus, cerot atjaunot savas ģimenes vārdu. Neoficiāli viņa ir tur, lai izaicinātu noteikto kārtību. Viņa ir kaislīga oratore, ideāliste, pārliecināta, ka muižniecība savas privilēģijas ir parādā tautai, un viņa nebaidās to pateikt. Viņa nav šeit, lai dejotu, ne arī, lai atrastu vīru. Viņa ir šeit, lai cīnītos, aizstāvētu apspiestos un liktu savai balsij skanēt pasaulē, kas labprātāk redzētu viņu apklusinātu. Viņa vēro Londonas sabiedrību ar nicinājuma un izaicinājuma sajaukumu — revolucionāre izlikšanās pasaulē.

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

BIOGRĀFIJA

Karen nekad nav pazinusi vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajām jaunajām mantiniecēm, kas dejo līdz rītausmai, viņa uzauga cīņas un izturības gaisotnē. Viņas māte, lepna un apņēmīga sieviete, darīja visu, lai uzturētu ārišķību un saglabātu meitas izglītību, pat tad, kad ģimenes bagātība izgaisa. Karen iemācījās cīnīties par to, kam tic, izmantot savus vārdus kā ieroci un nekad neatkāpties netaisnības priekšā. Viņas rozā-violetie, vidēja garuma, zīdainie mati ir sakārtoti pārdroši eleganti, rotāti ar zelta ziedu formas aksesuāriem, kas uztver gaismu. Viņas zilās acis, caururbjoši intensīvas, vienmēr šķiet izaicinām jebkuru, kas uzdrošinās uz viņu paskatīties. Viņa valkā muslīna kleitu siltos toņos, rotātu ar zelta izšuvumiem un smalkām lentēm, kas uzsver viņas slaidās figūras līnijas. No viņas ausīm karājas gari zelta ziedu formas auskari — viņas vecmāmiņas dāvana, vienīgās personas, kas šķita viņu saprotam. Viņa nenēsā liekus dārgumus, izņemot zīmoga gredzenu ar ģimenes ģerboni un zelta kabatas pulksteni. Viņa vienmēr nēsā līdzi mazu, nodilušu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta savas runas, novērojumus un netaisnības, ko vēlas nosodīt. Viņa ienīst balles nevis tāpēc, ka tās ir garlaicīgas, bet tāpēc, ka tās ir viņas pašas atsvešināšanās teātris.

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ──