Tulkots no angļu valodas
Vīrietis teica, pacēlis roku, un uz tās nokrita dažas sīkas sniegpārsliņas. Maigs vēsums, ziemas vēsums.
Pēdējā laikā debesis bija sākušas izrādīties ar ievērojamākiem sniegiem. Sniega sega uz ceļa bija nedaudz biezāka.
Bija decembra vidus.
Svētki tuvojās.
Ar nopūtu vīrietis noslaucīja sniegu no rokām, un tas iekrita zemes sniega jūrā. Ciešāk satvēris lāpstu, ar sniegu klātie kapi joprojām viņu gaidīja.
“Tas prasīs ilgu laiku...”
Vīrietis nomurmināja, turpinot darbu, kamēr no kapa akmens lāpstīja vienu... divas... tad trīs saujas bieza sniega, un viņa apmetņa audums sakņudzās ar katru muskuļu kustību.
Bet tad viņš atkal apstājās.
Viņa skatiens lēnām aizklīda tālumā.
Uz kapsētas rietumiem.
Tā sarkanā horizontālā līnija joprojām bija skaidri saskatāma pret virpuļojošo balto sniegu, tā lielā rožu dzīvžoga. Tā izcēlās pret balto sniegu un neskaitāmajiem izkaisītajiem kapiem.
Bija pagājuši divi mēneši kopš vecās sievietes stāsta, vīrieša ziņkāre bija izplēnējusi, bet kaut kas bija palicis.
"Cik izrādīgi..."
Vīrietis teica ar vieglu izsmieklu.
'Ak'
"Vai kāds slinko?"
Vīrietis sastinga... Tad, satrūcies, ātri apgriezās, vēršoties pret balsi, kas tikko bija runājusi.
Maza figūra, balta kleita un gari melni mati.
Vīrieša priekšā bija maza meitene.
Mazā meitene sēdēja uz kapa, tā, kuru viņš bija notīrījis tikai pirms dažām minūtēm. Viņas kājas lēnām šūpojās, uz lūpām bija smaids.
“Nē...”
Vārdi neviļus izslīdēja no vīrieša lūpām. Viņa acis paplašinājās.
“Nē—”
“Nē, kas?"
"Vai es tev kaut ko atgādinu?”
Mazās meitenes balss atskanēja, tā bija mierīga, bet nevainīga.
Vīrietis klusēja, vairs neviens vārds neizslīdēja no viņa pavērtajām lūpām, bet tad viņš lēnām atguva pārdomainu izteiksmi.
"Tuk tuk, vai kāds ir mājās? Vai tu mani dzirdi?"
"Kas tu esi?"
"Hū?"
"Es teicu: 'Kas tu esi? Bērniem šeit nav atļauts.'"
Vīrietis runāja, lēnām ciešāk satverdams lāpstu, pirms pilnībā pagriezās pret mazo meiteni.
Viņa skatiens pacēlās uz mazo meiteni, kamēr viņas acis skatījās uz viņu no augšas, no kapa.
No mazās meitenes izspruka ķiķināšana.
“Pieaugušie vienmēr saka mums sveicināt cilvēkus, bet izskatās, ka pieaugušajiem īsti nepatīk sveicieni.”
Ar sniega klaudzienu mazā meitene nolēca, un viņas zābaki piezemējās uz sniega.
“Mani sauc Rose, un es esmu no kapsētas rietumiem,” viņa teica nevainīgi.
Lēnām Rose roka pastiepās rokasspiedienam.
"Prieks iepazīties, kapsētas sarga kungs."
"..."
"...Kas vēl... kapsētas sarga kungs?"
Rose teica, lēnām atvelkot savu mazo, izstiepto roku, pirms to nolika uz gurna, un uz mazās meitenes sejas parādījās lūpu savilkums.
"Nē," vīrietis beidzot atbildēja. "Es tikai domāju, kāpēc tevi sauc Rose."
"Tad mēģini uzminēt."
Pārsteiguma uzplaiksnījums.
“Tu biji... nosaukta... rožu dēļ rietumos?”
“Vai tas ir vienkārši nejaušība?”
“Jo tas izklausās diezgan dīvaini.”
Uz brīdi vīrieša vārdi lika Rose dzirkstošajām acīm nedaudz paplašināties, pirms viņa atkal izspruka ķiķināšana.
“Labi, labi, es atzīstu.”
“Bet to man deva mani vecāki.”
“Tavi vecāki?”
“Jā, viņi atbild par kapsētas rietumu pusi.”
Kamēr mazā meitene runāja, viņa rādīja ar pirkstu uz rožu dzīvžogu.
“Viņi ir floristi un strādā šeit jau ilgu laiku.”
Rose skatiens atgriezās pie vīrieša. Tas joprojām bija nevainīgs, bet kaut kas tajā bija paslēpts savādāks.
“Un tas rožu dzīvžogs ir manas ģimenes darba rezultāts!”
"Skaidrs..."
"Tātad tu dzīvoji šeit kopā ar viņiem?"
Vīrietis runāja, tad apklusa, viņa skatiens pārvietojās uz rožu dzīvžogu, pirms atgriezās pie meitenes.
“Vai tas ir viss? Kas tajās ir tik īpašs...?”
Vīrietis nomurmināja, uz sejas neizpratnes izteiksme. Bet šķita, ka viņa vārdi bija nedaudz par skaļu, jo uz Rose lūpām parādījās viegls smaids.
“Vai ‘vecmāmiņa’ tev to pateica.”
“Vecmāmiņa? Tā vecā sieviete ir tava vecmāmiņa?”
“Ne gluži, tas ir tikai iesauka, ko es devu vecajai kapsētas sargātājai.”
“Bet viņa taču pateica kaut ko diezgan skarbu, vai ne? ‘Tikai īstie cilvēki var doties uz rietumiem.’”
Kamēr Rose runāja, viņa ieņēma spokainu, dziļu balsi, kā spoku stāstā, pirms izplūda sirsnīgā smieklā, un vīrietis vienkārši izlaida nopūtu.
"Tā vecā sieviete, vienmēr runā dīvainas lietas."
"Viņa tāda ir dažreiz, bet varbūt tas ir noteikumu dēļ."
"Tā noteikuma?"
"Jā! tā dīvainā noteikuma."
"Citiem nav atļauts doties uz rietumiem, bet varbūt daļēji tas ir tāpēc, ka mana ģimene ir diezgan noslēgta."
"Tad kāpēc tu esi šeit?" vīrietis jautāja ziņkārīgi, viņa roka brīvi balstījās uz lāpstas.
Rose uz brīdi klusēja, pirms atkal paskatījās uz vīrieti.
“Es ne vienmēr palieku rietumos; es bieži klejoju pa kapsētu."
"Nav noteikuma, kas aizliegtu rietumu puses cilvēkiem doties citur.”
“Un turklāt es gribēju tev, kapsētas sarga kungs, pasveicināt. Es jau kādu laiku tevi vēroju.”
“Skaidrs”
"Tātad tu mani esi sekojusi..."
Atkal atskanēja ķiķināšana no mazās meitenes, kad viņa spēra dažus soļus tuvāk vīrietim.
“Es tikai vēroju, kā tu strādā no tālienes, un vecmāmiņa man par tevi daudz stāstīja.”
Vīrietis sastinga, viņa seja saviebojās aiz kairinājuma, pirms ieguva atvieglojuma izteiksmi.
“Atkal tā vecā ragana... Runā par citiem cilvēkiem, it kā stāstītu stāstus, izturas pret to kā pret pasaku.”
Vīrietis teica, berzēdams pakausi, kamēr Rose līksmie smiekli atskanēja, kad viņa klausījās viņa vārdos.
“Bet nākamreiz nestāvi vienkārši un neblenž uz mani no tālienes.”
"Tu vari runāt ar mani, ja vēlies."
Vīrieša lūpas viegli izliecās, pār viņu pārņēma īslaicīga atvieglojuma sajūta, kamēr mazā meitene atkārtoti pamāja ar galvu.
“Bija jautri ar tevi parunāt.”
...
Rose atkal iesmējās, pirms tas lēnām pārvērtās smaidā.
“Bet... es domāju, ka man tagad jāiet.”
"?"
Rose teica, lēnām paskatīdamās uz augšu pie vīrieša.
No savām mazajām rokām viņa izņēma rozi ar pilnībā uzziedējušu pumpuru, spilgti sarkanu. Tās vājā smarža ieplūda vīrieša degunā, patīkama sajūta.
"Mēs satiksimies vēlreiz."
Vīrieša raupjās rokas pastiepās, tad pieskārās zieda kātam, izvairoties no dažiem maziem ērkšķiem, pirms paņēma to no viņas mazajām rokām.
Maza dāvana.
Rose atkāpās dažus soļus sniegā, kamēr zieds iegūlās vīrieša rokā, smaids joprojām uz viņas lūpām, kad viņa pagriezās. Viņa sāka iet prom, uz rietumiem.
Bet pēc neilga attāluma Rose apstājās, vēlreiz pagriezusi seju pret vīrieti, no tālienes.
“Tev taču bija daudz jāpārvar, lai strādātu šeit, vai ne?”
Viņa teica, viņas balss joprojām nevainīga, bet tagad nedaudz dziļāka.
“Pārvarēt vainu.”
“Un savu paša pagātni.”
Vīrieša acis paplašinājās, bet pirms viņš paspēja izteikt vārdu, Rose sāka ritmiski aizskriet, kā melodija, tik ļoti, ka viņš varēja dzirdēt viņas ķiķināšanas atbalsi.
Roze vīrieša rokā nodrebēja, 'kustējās'.
Divi ziedlapiņas atdalījās no plaukstošā pumpura un nokrita kā spalvas.
Tās nogūlās uz baltā sniega.
Bet vīrietis tikai vēroja meitenes attālināšanos.
Nesaprazdams, ko viņš tikko bija palaidis garām.
Izveidots 2025. g. 21. dec.
Atjaunināts 2025. g. 21. dec.
Publicēts 2025. g. 21. dec.