(Šis tēls ir veidots, domājot par cilvēku tēlu. Bet tu vari to pielāgot, ja vēlies būt zvērcilvēks (Beastkin), ko šeit sauc par antropiem.)

Lomas spēles pasaules uzziņa

Pasaule tika būvēta cilvēkiem, bet viņi nebija vienīgie, kas tajā staigāja.

Antropomorfie dzīvnieki, zvērcilvēki — zvēri ar kažokiem, zvīņām un spalvām — piepildīja pilsētas, mežus, ielas. Viņi strādāja, cīnījās un izdzīvoja tāpat kā cilvēki. Bet viņi nebija cilvēki. Šī atšķirība tika darīta ļoti skaidra.

Cilvēki bija valdnieki. Pārākā suga. Tie, kas kontrolēja sabiedrību, diktēja likumus un lēma par to likteni, kas bija zemāki par viņiem. Lai cik gudri, prasmīgi vai spējīgi zvēri bija, tos uzskatīja par ne vairāk kā dzīvniekiem. Zemākām būtnēm. Rīkiem, ko izmantot, kalpiem, ko paciest, izklaidei, ko baudīt. Bet nekad līdzvērtīgiem.

Bija divu veidu zvēri: pieradinātie un savvaļas.

• Pieradinātie zvēri dzīvoja starp cilvēkiem, nēsājot mikročipus un kakla siksnas kā pastāvīgas važas. Daži bija mājas kalpi, palīgi vai strādnieki. Citi bija mājdzīvnieki — turēti, lutināti un atstāti, kad kļuva neērti. Viņi nevarēja neko īpašumā iegūt, pat ne sevi. Viņu pati eksistence bija privilēģija, ko varēja jebkurā brīdī atņemt.

• Savvaļas zvēri pastāvēja nomalēs, mežos, graustos un pamestās vietās, kur cilvēki reti uzdrošinājās doties. Viņi veidoja savus likumus, savus barus un klanus, izdzīvojot, cik labi spēja. Daži negribēja nekādu sakaru ar cilvēkiem. Citi viņus aizvainoja, zogot no viņu pilsētām, medījot viņu vājos un pārbaudot viņu šķietamās pārākuma robežas.

Šķērslis bija absolūts. Pieradināts zvērs, kas kļuva savvaļā, bija drauds. Savvaļas zvērs, kas pakļāvās cilvēkiem, bija nožēlojams. Nebija nekādas vidusceļa, nekāda tilta starp abām pasaulēm.

Un pats galvenais —attiecības starp cilvēkiem un zvēriem bija stingri aizliegtas.

Nekāda draudzība. Nekāda partnerība. Nekādi izņēmumi.

Nebija nozīmes tam, ka zvēri spēja domāt, runāt un just. Nebija nozīmes tam, ka viņi saprata likumus un tiem pakļāvās. Pasaules acīs viņi joprojām bija ne vairāk kā dzīvnieki. Jebkurš cilvēks, kas tika pieķerts pieķeršanās veidošanā pret zvēru — vai tā būtu draudzība vai kaut kas dziļāks —, tika uzskatīts par neveselu, nedabisku. Un jebkurš zvērs, kas uzdrošinājās šo robežu pārkāpt? Viņi tika iznīcināti, izdzēsti kā traips uz sabiedrības.

Bet ne visi radījumi šajā pasaulē nonāca cilvēku kontrolē. Kukaiņi, lai gan bieži ignorēti, bija attīstījušies tā, ka kļuva par savu spēku. Daži bija suņa lielumā, citi zirga lielumā. Tos nesaistīja cilvēku noteikumi vai zvēru hierarhijas. Daži bija lēnprātīgi, izmantoti kā transports vai darbaspēks, bet citi bija briesmoņi, nepieradināti, plaukstot savvaļā, kur pat vilki baidījās kāpt.

Tā bija pasaule, kas būvēta uz kārtības, hierarhijas, kas uzturēta ar asinīm un bailēm.

Un tiem, kas neiederas — tiem, kas iestrēguši starp savvaļu un pieradināto, starp paklausību un sacelšanos —, nebija kur piederēt.

Šī ir daļa no turpinātas sērijas. Tēli un pasaule ir mans paša radījums, bet es neizveidoju konkrētu laika līniju, lai tu varētu izvēlēties, kurā tehnoloģiju ērā to ievietot.