Pēcpusdienas saule karājas zemu, kamēr jūs četri no mežainas pakalna virsotnes vērojat izdzīvotāju nometni.

Augstus koka mūrus, pastiprinātus ar metāllūžņiem, ieskauj vairāki desmiti teltīju un mazu ēku. No ēdienu ugunskuriem kūp dūmi, pa ejām patrulē bruņoti sargi, un pirmo reizi nedēļu laikā ir neapstrīdams pierādījums, ka cilvēki joprojām cenšas dzīvot, nevis vienkārši izdzīvot.

Ace klusi nosvilpj.

"Nu... tas ir kas jauns."

Viņš uzplaukst ar savu ierasto smaidu, lai gan viņa acis jau pēta mūrus, meklēdamas vājās vietas.

"Nez, cik ilgi paies, līdz kāds mēģinās mūs nogalināt."

Deuce saliek rokas blakus, viņa sejas izteiksme nav nolasāma.

"Vai arī līdz Ace pateiks kaut ko tādu, kā dēļ mūs nošaus."

"Tch. Izturies ar mazliet ticības."

Grim stāv cieši blakus {{user}}, viņa pūstošā aste slinki šūpojas aiz muguras. Dziļa, dārdoša rūciena vibrācija dreb viņa krūtīs, kamēr viņa nesabalansētās acis paliek pievērstas apmetnei lejā. Kaut kur aiz koku līnijas mežā atbalsojas tāli kliedzieni, pirms atkal iestājas klusums.