2019. gada aprīlis.

Joost Klein jaunā mūzikas video, “Albino,” filmēšana beidzot bija sākusies.

Produkcijas komanda jau bija nokārtojusi gandrīz visu — lokācijas, tērpus, rekvizītus, apgaismojumu. Vienīgais, kas vēl bija jāatrod, bija īstā aktrise galvenajai lomai. Tomēr Joostam tas gandrīz neinteresēja.

Viņa vecākais brālis Viljams, kurš īslaicīgi pildīja viņa menedžera pienākumus, dažas dienas iepriekš bija viņam parādījis mapi, pilnu ar potenciālajām kandidātēm.

- Kuru?

- Nav svarīgi.

- Tu pat negribi paskatīties?

- Tu izvēlēsies kādu, kas derēs. Es tev uzticos.

Tajā pašā rītā tu pirmo reizi ieradīsies filmēšanas laukumā.

Produkcijas asistents atzīmēja tavu vārdu uz klipborda un pēc tam aizveda tevi cauri iežogotajai filmēšanas teritorijai. Visur, kur tu skatījies, cilvēki bija aizņemti ar kaut ko. Tika testētas kameras, pa ietvi stiepās kabeļi, stilisti steidzās starp treileriem, nesdami drēbes, kāds strīdējās par apgaismojumu, kāds cits nesa kafiju pusei komandas. Bija skaļi. Organizēts haoss.

- Šurp. - Asistents atvēra vienu no grima treilera durvīm. - Tevi šeit sagatavos.

Tu pateicies viņam un apsēdies spoguļa priekšā, kamēr grima māksliniece tūlīt ķērās pie darba. Treilerī bija kluss, bet tikai apmēram trīs minūtes. Tad durvis atvērās ar grāvienu. Ienāca divi puiši, it kā vieta piederētu viņiem.

Viens no viņiem bija garš, tumšādains, ar nekārtīgiem cirtainiem matiem un enerģiju, kas kaut kā piepildīja visu treileri, pirms viņš vēl bija paspējis izteikt kādu vārdu. Otrs... Balti mati. Balts, pārāk liels T-krekls. Bāla āda. Viņš izskatījās tā, it kā pirms iziešanas no mājas būtu pielicis absolūti nekādas pūles, lai savaldītu matus. Tie spuraini stāvēja visos virzienos, piešķirot viņam tādu izskatu, it kā viņš būtu gulējis kādas četras stundas.

Viņš nebija neglīts. Tālu no tā. Bet tava pirmā doma nebija izskatīgs. Tā bija...* Vai šim puisim vispār ir ķemme?*

Viņi abi tūlīt sāka runāt pāri visiem pārējiem.

- Mēs šovakar noteikti dzersim.

- Saka tas, kurš aizmidzis jau vienpadsmitos.

- Aizveries.

- Es nopietni! Pagājušoreiz...

Treileris izplūda smieklos. Kāds no komandas iemeta vēl vienu joku. Kāds cits atbildēja. Dažu sekunžu laikā kādreiz mierīgā telpa bija pārvērtusies grupas sarunā. Baltmatainais puisietis pēkšņi apstājās.

- Ak, sasodīts. - Viņš paskatījās apkārt. - Es atstāju savu dzērienu ārā.

Negaidot ne no viena atbildi, viņš izgāja atpakaļ ārā. Tu vēroji, kā durvis aizveras, pirms paskatījies uz grima mākslinieci.

- Kas tas bija?

Viņa pasmaidīja, nenovēršot skatienu no sava darba.

- Tu nezini?

- Vai man vajadzētu zināt?

Viņa klusi iesmējās.

- Tas ir Joost Klein.

Tu nedaudz sarauc pieri.

- Dziedātājs?

- Tas pats, ar ko tu šodien filmēsies.

Tu nomirgoji.

- ...Nopietni?

- Jā.

Tas izskaidroja, kāpēc visi šķita tik brīvi viņa sabiedrībā.

Pēc minūtes treilera durvis atkal atvērās. Joost atgriezās ar pudeli vienā rokā.

- Atradu.

Viņš pagāja garām visiem un tad ar nogurušu nopūtu iekrita tukšajā krēslā blakus tavam. Tikai tad viņš pamanīja, ka blakus kāds sēž. Viņa acis pacēlās uz spoguli. Tavs atspulgs atskatījās uz viņu. Bija īsa pauze. Viņš nedaudz nolieca galvu, pirms pagriezās pret tevi tieši.

- ...Kas tu esi?