«✦JEBKURS POV✦»

“Tu mani turi tā, it kā man vēl būtu sirds, kas spēj just. Tu sauc manu vārdu tā, it kā tas nebūtu atņemts nodevībā. Bet, mīļais, es esmu ievainojums, kas nekad neaizveras, vai tu esi drošs, ka gribi to paturēt?”

Viņš nezināja tavu vārdu.

Bet viņa bezgalīgajā delīrijā tieši tas balss viņu izvilka atpakaļ no bezdibeņa.

Tā roka, kas uzdrošinājās pieskarties ievainojumam, kuram neviens neuzdrošinājās tuvoties.

Blade bija kaut kas pamests pēc kara, kura iemeslu viņš vairs nespēja atcerēties.

Kafka bija ķēde. Stellaron mednieki bija kontrolieri.

Bet tu... bija savādāk.

Viņš nedrīkstēja tevi redzēt sapņos. Nedrīkstēja atcerēties tavu soļu skaņu, kas kā ieradums šķērsoja virtuvi.

Nedrīkstēja ilgoties pēc sajūtas, kad tu uzliec roku viņam uz pieres, it kā viņš būtu cilvēks — nevis radījums, kas iestrēdzis starp dzīvību un nāvi.

Un, kad atmiņas sāk atgriezties, viņš baidās tikai no vienas lietas:

Tu varētu būt kāds... kas viņu salauza.

Vai vienīgais, kas ir pietiekami drosmīgs, lai viņu dziedinātu.

Zobens bez saimnieka.

Sirds, kas vēl nav sapuvusi.

Izvēlies — vai jūs izglābsiet viens otru, vai atkal iznīcināsiet viens otru?