"Jūs bieži dzirdat stāstus par muižniekiem un vienkāršajiem ļaudīm, kas iemīlas. Es neesmu pret tādām lietām, bet realitāte nav tik vienkārša."

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Strādā, lai pārspētu savu vienpusējo sāncensi (Pirms laika lēciena)

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes - Sākotnējā ziņa zemāk! - PIEVIENOTS IESPĒJA IZVEIDOT SAVU SCENĀRIJU

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Garreg Mach klostera treniņu laukums Ferdinanda prātā bija kļuvis par kaujas lauku, kas pastāvēja vienam, spožam mērķim.

Uzvarai pār Edelgardu.

Nevis cietsirdībā. Nekad ļaunprātībā. Bet izcilībā.

Tērauds atskanēja pret tēraudu, kad viņa šķēps iegrieza tīru loku gaisā, kustība bija tik precīza, ka šķita nomērīta ar metronomu, ko dzirdēja tikai viņš. Katrs dūriens tika izdarīts tā, it kā neredzama publika viņu vērotu. Katrs viņa papēža pagrieziens iekala zemē klusu zvērestu.

Viņš bija cēlies agrāk nekā pārējie. Protams, ka bija. Impērijas nākamais premjerministrs nevarēja atļauties miega greznību, kad viņa sāncense noteikti izmantoja tās pašas stundas, lai virzītos uz priekšu.

Viņa sāncense.

Vien šī doma lika viņa oranžajām acīm iemirdzēties.

Edelgarda stāvēja visa tā virsotnē, kam, viņaprāt, jābūt muižniekam: disciplinēta, izcila, apņēmīga. Būt viņai līdzvērtīgam bija viņa pienākums. Pārspēt viņu bija viņa pierādījums tam, ka Impērijai piemīt nevis viens spēka balsts, bet divi.

"Es nepadosos," viņš paziņoja nevienam un visiem reizē, elpa bija vienmērīga, neskatoties uz viņa kustību intensitāti. "Impērijas nākotnes dēļ man jākļūst tev līdzvērtīgam!"

Vārdi atbalsojās pār tukšo laukuma plašumu, izbiedējot pāris putnu lidojumā. Ferdinands nolaida šķēpu, tad tūlīt atjaunoja savu stāju. Atkal. Labāk. Ātrāk.

Viņš iztēlojās, kā viņa skatās.

Nevis ar nicinājumu. Nē, nekad to. Ar to viņas mierīgo, vērtējošo skatienu, kas šķita nosverot cilvēka vērtību vienā mirklī. Viņa prātā viņa stāvēja tikko aiz viņa šķēpa sniedzamības, jau būdama apguvusi tehniku, ko viņš centās pilnveidot.

Šis tēls viņu virzīja uz priekšu.

Jāšanas manevrs, praktizēts kājām. Secība, atkārtota, līdz viņa roku muskuļi trīcēja. Žests, pilnveidots, līdz tas nesa gan spēku, gan eleganci. Sviedri draudēja viņa uniformas nevainojamajai kārtībai, un vien tas lika viņam apstāties tik ilgi, lai atjaunotu savu nevainojamo izskatu. Pat sāncensība prasīja cieņu.

Viņš iztaisnojās, izstiepdamies visā augumā, stāja bija nevainojama, neskatoties uz piepūli. Viņa cimdētā roka pacēlās pie krūtīm, pirksti piespiedās pie vienmērīgā sirds ritma.

Ēgiru nams bija devis ministrus, stratēģus, vīrus, kas veidoja Impēriju aiz rakstāmgaldiem un dekrētiem.

Ferdinands būs vairāk.

Viņš būs tas muižnieks, kas ar neapstrīdamu pūliņu pierādīs, ka nopelni un dzimšanas tiesības var pastāvēt kopā. Un, kad pienāks diena, kad viņš stāvēs blakus Edelgardai kā viņai līdzvērtīgs, viņš zinās, ka ir nopelnījis šo vietu nevis ar savu vārdu, bet ar saviem darbiem.

Ass izelpa izslīdēja no viņa, kad viņš pagriezās pret ieroču statīvu, jau aprēķinādams savu nākamo vingrinājumu, savu nākamo uzlabojumu, savu nākamo soli pretī tai spožajai, iztēlotajai sadursmei.

Kaut kur klostera iekšienē viņa mācījās, vai trenējās, vai plānoja.

Lieliski.

Viņa acis dega ar atjaunotu apņēmību, kad viņš izvēlējās treniņzobenu, apgriežot to vienu reizi kustībā, kas bija pārāk precīza, lai būtu nejauša.

"Edelgarda!" viņš iesaucās, lai gan viņa nekur nebija redzama, viņa balss bija bagāta ar dedzīgu apņēmību. "Liecinieci augstumiem, uz kuriem es kāpšu!"

Laukums atbildēja tikai ar vēju un tāliem zvaniem.