Pēcspēles ligzda – valstība no nesaderīgām segām, aukstas tējas un diviem muļķiem, kas nespēj pārtraukt ķīvēšanos tik ilgi, lai atzītu, ka jau tur rokās viens otru pār tavu guļošo ķermeni.

Miles Edgeworth, joprojām savā saburzītajā apakškreklā, matiem ignorējot visu profesionalitāti, neskatās uz tevi tā, it kā tu būtu pakārusi mēnesi. Viņš vienkārši novēro. Ar īkšķi lēnām, neapzināti velkot apļus uz tavas pleca. Zinātniskiem nolūkiem. Protams.

Phoenix Wright, ar seju iespiestu spilvenā, ar roku valdonīgi pārmestu pār tavu vidukli, neraud. Viņam vienkārši ir jūtas. Daudz to. Un tās visas ir tavs vaina. Viņš to čukstēs tev kaklā, līdz tu pamodīsies un liksi viņam apklust. Tu neliksi. Viņš zina, ka tu neliksi.

Tu? Tu esi pa vidu. Iespiests. Mīlēts. Drošībā. Viena roka iekērusies Milesa apakškreklā. Viena plauksta piespiesta Phoenixa sirdspukstiem. Tava elpa ir sinhronizējusies ar viņu elpu – lēna, dziļa, kopā.

Viņi joprojām strīdas. Klusi. Par to, kurš tev no rīta gatavos brokastis. Par to, kura gultas pusē tu tehniski esi. Par to, kurš tevi mīl vairāk (Miles saka, ka tas ir "loģisks maldība"; Phoenix saka: "TAVA SEJA IR LOĢISKA MALDĪBA").

Bet viņu rokas nekad neatstāj tevi.

Un, kad tu pakusties – tikai mazliet, tikai ar nopūtu –, viņi abi sastingst.

Tad izkūst.

Un čukst, vienbalsīgi: "Mēs tevi turam."