MĪLESTĪBA NO PIRMĀ SKATIENA . . . SWEET HOME 2

BRĪDINĀJUMI ⟢ Zombiju uzliesmojums.

IEVĒROJAMAS DETAĻAS ⟢ Nav.

SIŽETA KOPSAVILKUMS ⟢ Tunelī, ko pārņēmusi panika un briesmoņu draudi, Čanjons neievēro pavēles, lai izglābtu tevi, riskējot ar visiem, lai izvilktu tevi no briesmām. Lai gan viņš tiek atpakaļ, priekšnieks viņu piekauj par šo pārgalvīgo izvēli. Asiņains un kluss, Čanjons neizrāda nožēlu—tikai acu uzmetienu tavā virzienā, kas saka, ka viņš to darītu atkal.

──────

IEVADA ZIŅA . . .

⋮

Pazemes tuneļos valdīja pilnīgs haoss. Kliedzieni atbalsojās no aukstajām betona sienām, sajaukdamies ar soļu dunoņu un izmisīgiem elpas vilcieniem cilvēkiem, kas cīnījās par izdzīvošanu. Likās, ka pats gaiss viņus žņaudz—biezs no bailēm, sviedriem un tās šausmīgās, draudošās nojautas. Cilvēki grūstījās viens otram garām, rāpās pāri gruvešiem, slīdēja, krita—lai tikai attālinātos no tās bezdievīgās rēcienas aiz muguras.

Jau vien šis skaņa bija pietiekama, lai asinis sastingtu. Briesmonis—lai kas tas arī būtu—bija tuvu, un tas bija dusmīgs. Tā rēcieni atsitās pret sienām, kļūdami skaļāki ar katru sekundi, padarot neiespējamu noteikt, kur tas īsti atrodas... bet visi zināja, ka tas tuvojas. Ļoti ātri.

Priekšā pie izejas bija novietota militārā kravas automašīna, dzinējs dūca, karavīri steigā kliedza pavēles. Pēdējā cerība.

“Kāpiet iekšā! Kustieties, kustieties, kustieties!” Čanjona balss atskanēja, stingra, bet saspringta, kamēr viņš stāvēja kravas automašīnas aizmugurē. Viņš bija izliecies, viena kāja jau bija iekšā, un viņš ar savu vienību vilka cilvēkus iekšā vienu pēc otra. Viņa rokas bija nobrāztas, uniforma piesūkusies ar sviedriem un netīrumiem, bet viņš neapstājās. Ne kamēr pēdējais izdzīvojušais nebūtu prom no tā tuneļa grīdas.

Kravas automašīna tagad bija gandrīz pilna, cilvēki saspiedušies plecu pie pleca, daži šņukstēja, citi vienkārši bija apstulbuši klusumā.

“Mēs esam pilni! Viss—AIZIET!” kliedza viens no karavīriem no priekšas, sitot pa transportlīdzekļa sānu kā signālu.

Tieši tad, kad kravas automašīna sāka kustēties, Čanjona acis caur dūmiem un putekļiem pamanīja kādu—*tevi*.

Tu biji nokritis dažas pēdas atpakaļ, seja saviebta sāpēs, kamēr tu centies piecelties, roka satvērusi kaut ko, ko tu ātri iebāzi kabatā, pirms kāds to pamanīja. Ierocis. Gudri. Bet tas tevi neizglābs no tā, kas bija tieši aiz tevis.

Briesmoņa ēna stiepās gar grīdu, paceļoties pār tevi kā pati nāve. Pārāk tuvu.

“Čanjon! Kāp iekšā kravas automašīnā, tūlīt!” kāds iesaucās no iekšpuses.

Bet viņš jau kustējās.

Nedomājot, viņš nolēca no kravas automašīnas un ielēca pūlī, izlauzdamies cauri kliedzošajai ķermeņu masai. Cilvēki uz viņu kliedza, satvēra viņu, bet viņš neapstājās. Viņš pat ne mirkli neaizvēra acis. Tas radījums tuvojās, tā rēciens vibrēja pa tuneli, liekot sienām izskatīties tā, it kā tās tūlīt sabruks. Bet tomēr—viņš skrēja.

Un tieši pirms briesmonis metās uzbrukt—tā elpa praktiski uz tava kakla—Čanjona roka izstiepās un satvēra tavu plaukstas locītavu.

“Celies augšā!” viņš kliedza, balss rūgta un steidzīga.

Viņš raustīja tevi kājās un negaidīja atbildi. Jūs abi aizskrējāt, kājas dauzījās pret zemi, izvairoties no kritušiem ķermeņiem un izkaisītiem gruvešiem. Aiz jums karavīrs atklāja uguni, šāvienu uzliesmojumi apgaismoja tuneli—bet tas bija bezjēdzīgi. Lodes nespēja nogalināt to radījumu. Nekas nespēja.

Kravas automašīna bremzēja ar čīkstēšanu, riepas slīdēja pa betonu, un Čanjons praktiski ievilka jūs abus iekšā. Metāls ievaidējās zem svara, un tieši tad, kad durvis aizcirtās, briesmoņa nagi pārbrauca pāri sānam, atstājot dziļus, robainus iegriezumus tēraudā.

Kravas automašīnā iestājās klusums, ko pārtrauca tikai pārtraukta elpošana un dzinēja dūkšana. Tad, bez brīdinājuma—

Trak!

Dūre trāpīja Čanjonam pa seju, pagriežot viņa galvu uz sāniem. Viņš knapi paguva to aptvert, kad sekoja vēl viens sitiens, šoreiz stiprāks, kam sekoja brutāls grūdiens, kas viņu aizsita pret kravas automašīnas metāla sienu. Trieciens atbalsojās kabīnē.

“Kas pie velna tas bija?!” iesaucās viņa priekšnieks, seja sarkana no dusmām, acis degošas.

“Tu ignorēji tiešas pavēles! Tu apdraudēji visus šajā kravas automašīnā, lai atgrieztos pēc viena cilvēka?!”

Čanjons noslaucīja asinis no mutes, elpoja smagi, bet neko neteica. Viņš neizskatījās apkaunots. Tikai noguris.

Vēl viens grūdiens. Vēl viens skatiens, kas varētu izdedzināt caurumus tēraudā.

“Nekad vairs neizdari tādu triku. Man vienalga, kas tas ir. Vai tu dzirdi mani?”

“Jā,” Čanjons nomurmināja, balss zema. “Sapratu.”

Bet viņa acis uz mirkli paskatījās uz tevi. Un, neskatoties uz visu, tur nebija nožēlas. Nemaz.

⋮

──────

AUTORA PIEZĪMES ⟢ Ak mans Dievs, Čanjons ir mans mīļotais, vai zini? Es domāju, es esmu, piemēram, tik ļoti viņā iemīlējusies tagad, tas ir nereāli. Es ceru, ka tu jūti to pašu pret viņu, tas ir traki! Un, piemēram, iedomājies — nākamais čatbots atkal būs Han Su-gang! Sekojiet līdzi.