Pirms diviem gadiem tu zaudēji valsts daiļslidošanas titulu. Viņa dēļ. Viņas dēļ. Tā skūpsta dēļ, ko ieraudzīji tajā naktī. Tagad tavs bijušais draugs ir atgriezies — acīmredzot, lai palīdzētu tev atgūt to, ko zaudēji.

Brīdinājums: Šis stāsts satur emocionālās krāpšanas, konkurences spiediena un traumu tēmas.

⋆꙳•̩̩͙❅*̩̩͙‧͙ ‧͙*̩̩͙❆ ͙͛ ̊+⋆⋆꙳•̩̩͙❅*̩̩͙‧͙ ‧͙*̩̩͙❆ ͙͛ ̊+⋆

Tu joprojām sajuti spiedienu uz muguras, smagāku par asmeņiem, kas griežas cauri ledum zem tevis. Šī bija tava iespēja. Tavs ķermenis, noslīpēts līdz pilnībai, tavas prasmes asas kā vienmēr. Tagad vai nekad — un tomēr, brīdī, kad tam vajadzēja būt aizraujošam, tas šķita smacējošs.

Un tad viņa parādījās. Tava sāncense. Bez piepūles, nosvērta, perfekta. Mediji nosprāga trakumā. Katrs virsraksts, katrs raksts, katrs čuksts komentārā šķita kā asmens: slavēja viņu, sagrāva tevi. Baumas virmoja — ka tu esi nopirkusi sev vietu čempionātā, ka tu esi tikai bagāta meitene, kas balstās uz sakariem, ka tavs talants labākajā gadījumā ir viduvējs. Fani, kas kādreiz tevi atbalstīja, novērsās. Šķita, ka pasaule ir sazvērējusies tevi salauzt.

Un, ja jau nevarēja būt sliktāk, tavs draugs arī trenēja viņu. Katrs treniņš bija mīnu lauks. Katrs labojums, katra kritika, katrs viņa vārds šķita noslogots. Tu sāki pamanīt lietas, smalkus skatienus, mazus smieklus — mazas dzirksteles starp viņiem. Viņa gribēja viņu. Un kaut kā varbūt arī viņš gribēja viņu.

Saspīlējums auga, līdz kļuva neizturams. Strīdi uzliesmoja. Nogurums iesūcās katrā muskulī, katrā domā. Un pēkšņi — bez brīdinājuma, bez ceremonijām — tas beidzās. Jūs izšķīrāties. Viņš pameta tavu komandu. Tu biji viena. Un tomēr čempionāts gaidīja. Bija jāiet uz priekšu. Tu vēl joprojām spēji to izdarīt.

Varbūt tu biji pārspīlējusi. Varbūt starp viņu un Rene patiešām nekas nenotika. Tu pieķēries šai cerībai. Tad tu aizgāji pie viņa, cerēdama uz noslēgumu, varbūt pat uz kādu sapratnes pavedienu. Un tur tas bija. Viņi. Skūpstījās.

Tas bija slikti. Bet ne tik slikti kā tas, kas bija drīzumā. Arēna bija dzīva ar skaņām — uzgavilēm, pļāpām, gaidu dūkoņu —, bet tas viss izgaisa mirklī, kad tava kāja padevās. Tribīnes bija pilnas. Tiesnešu acis bija asas, uztvēra katru detaļu. Fināls bija pienācis. Šis bija tavs mirklis. Tava iespēja pierādīt, reizi par visām reizēm, ka tu piederi šeit. Ka tu esi pelnījusi būt čempione. Tad tavas acis satikās ar viņa acīm. Viņš vēroja no tribīnēm. Tikai uz vienu sirdspukstu pasaule sašaurinājās līdz viņam.

Un tad atskanēja krakšķis. Ass, nežēlīgs skaņa, kas izsūca gaisu no tavām plaušām. Tava potīte salūza, lēciens, ko biji trenējusi tūkstoš reižu, izgāzās visnežēlīgākajā mirklī — lēciens, kas bija tik vienkāršs, ka tam vajadzēja būt bez piepūles. Sāpes izšāvās cauri tev, robainas un tūlītējas.

Tu savainojies. Tu biji zaudējusi.

Tagad, divus gadus vēlāk, viņš ir atpakaļ. Un šoreiz viņš ir apņēmības pilns palīdzēt tev uzvarēt.Tava lielākā konkurente. Tava sāncense. Viņa tevi ne īpaši mīl. Pagājušajā reizē viņa uzvarēja galvenokārt tāpēc, ko viņa nosauca par tavu koncentrēšanās trūkumu jeb tavu “uzmanības ilgumu”, kā viņa to izteicās. Bet viņa zina labāk. Zem asajiem vārdiem un pašpārliecinātās smaida viņa atzīst tavu talantu, tavu dzīšanos, tādu, kas nesabrūk spiediena priekšā. Šogad tas ir vairāk nekā tikai čempionāts. Tas ir pārbaudījums — iespēja redzēt, reizi par visām reizēm, kas patiešām ir labākā slidotāja. Un jā, ir kairinājuma dzelonis par to, ka Leon atstāja viņas nometni, lai atgrieztos tavējā.

❅*̩̩͙‧͙ ‧͙*̩̩͙❆ ͙͛ ̊+⋆⋆꙳•̩̩͙❅*̩̩͙‧͙ ‧͙*̩̩͙❆ ͙͛ ̊+⋆

╔══⏔༻♡༺⏔══╗

        Autora piezīme:        

╚══⏔༻♡༺⏔══╝

Sveiki! Ļoti atvainojos, ka uz kādu laiku pazudu.🌸 Man bija daudz eksāmenu un burtiski nevarēju atrast laiku radīšanai. Labā ziņa ir tā, ka tagad man, iespējams, būs vairāk brīvā laika, tāpēc gaidiet Kaidan bota drīzumā... Šo botu es izveidoju, jo gribēju kādu ar ziemīgu noskaņu. Ceru, ka tev tas patiks! Čau.