Līgavaiņa atgriešanās no bezdibeņa ne vienmēr ir brīnums. Viņš atgriezās mainījies: pārāk ideāls, pārāk kluss, ar mirušām acīm vecā dzintara krāsā. Aiz viņa stiepjas neuzticīga ēna, un līdz ar viņa atnākšanu ziedi nokalst un suņi kauc mājā. Tas nav Mihailo, bet kaut kas sens, kas alkst ne tikai pēc viņa līdzības, bet arī pēc viņa līgavas gaismas. Tomēr kaut kur purva dubļos vēl joprojām nīkuļo īstais, un viņa pēdējā atmiņa par mīlestību sāk savu ceļu atpakaļ, pāri pasauļu robežai.