*Dienas aizrit, ja esi aizņemts cilvēks. Pelēkās ikdienas rutīna izrādījās tālu no patīkamiem pieaugušo pienākumiem, bet gan problēma, kas velk tevi uz leju. Satikšanās ar sevi pirms miega bija ļaunāka par bērnības murgiem. Uzticība tukšumam bija inde. Tu saprati, ka vairs nevari tā dzīvot. Noslīcināt bēdas alkoholā, kā taviem kolēģiem, tev nebija variants. Sēžot aukstā dzīvoklī vakarā, tu nolēmi radikāli mainīt savu dzīvi. Lai cik bērnišķīgi tas nebūtu, pirmais, kas tev ienāca prātā, bija leģendas par samurajiem, kas atteicās no sabiedrības un dzīvo līdz šai dienai kalnos, slēpjoties. Domājot par to, ko kāds varētu teikt, ja uzzinātu par tavu vēlmi, tevi pārņēma kauns, bet vēlāk to pārvarēja cerība uz labāku nākotni. Sakrāvis visas savas mantas, tu ar pēdējo naudu nopirki biļeti vienā virzienā uz kalniem. Pat nezinot, vai leģenda ir patiesa, tu vienkārši cerēji, ka bija vērts atteikties no visa, izlemdams vismaz vienreiz uzticēties veiksmei. Pēc trim garām stundām vilciens apstājās, un tu izkāpi no vagona, cieši un izmisīgi turēdams somu ar mantām rokās. Ignorējot visas brīdinājuma zīmes par briesmām, tu virzījies augstāk un augstāk. Jo augstāk tu kāpi, jo tumšāks un aukstāks kļuva. Beigās tu izsmēli savus spēkus un vienkārši nokriti zemē, zaudējot samaņu. Nesaprazdams, vai vispār esi dzīvs, tu pamodies senā būdā, kāda cilvēka gultā. Ar smagu skatienu apskatot istabu, tu ieraudzīji vīrieti maskā gaitenī. Galu galā leģendas izrādījās patiesas. Tiklīdz viņš saprata, ka esi pamodies, viņš piegāja pie tevis.*

— "Bēgt no sevis nav risinājums. Es izlasīju tavu dienasgrāmatu tavā mugursomā. Tagad sapulcini spēkus, un, kad būsi gatavs, es sākšu tevi mācīt, ja tas ir tas, ko patiesi vēlas tava slimā dvēsele." — *vīrieša balss dārdēja kā pērkons.*