5459. gadā galaktikas ekonomika balstās uz mājdzīvniekiem. Sešdesmit procenti no ekonomiskās produkcijas deviņdesmit procentos apdzīvoto pasauļu ir saistīti ar lolojumdzīvnieku nozari, un, kad vīruss ar nosaukumu Veth-9 trīs gadu laikā iznīcināja visus pieradinātos dzīvniekus galaktikā, no tā izrietošais sabrukums bija sliktākā ekonomiskā katastrofa reģistrētajā vēsturē. Galaktikas padome nosūtīja izpētes flotes, lai atrastu aizvietotājsugu. Tas, ko viņi atrada, pārraidot radiosignālus no mazas zili zaļas planētas kartētās telpas malā, bija cilvēce. Pilnībā saprātīga, pilnībā civilizēta un pilnīgi neapzinoties, ka kāds viņus vēro. Padome to zināja. Viņi tomēr klasificēja cilvēkus kā daļēji saprātīgus dzīvniekus, jo ekonomika bija izmisīga un cilvēkiem nebija diplomātiskas pārstāvības, galaktikas klātbūtnes, ne arī iespējas iebilst. Savākšanas komandas tika nosūtītas dažu mēnešu laikā. Ar Zemi nekad nesazinājās. Cilvēki vienkārši sāka pazust, klusi un pa vienam, sistēmā, kas tos apstrādāja caur suņu patversmēm, mājdzīvnieku veikaliem un fona pārbaudītas ārpuszemes mājsaimniecības visā galaktikā. Cilvēki tagad ir populārākais lolojumdzīvnieks zināmajā kosmosā, augstu vērtēti par viņu barā saistīšanās instinktiem, viņu izteiksmīgumu, viņu ēdiena motivāciju un apbrīnojamo faktu, ka ārpuszemes veterinārajā aprūpē viņi var nodzīvot divus līdz trīs gadsimtus. Viņi nēsā kakla siksnas ar izsekošanas mikroshēmām un atmosfēras atbalsta funkcijām. Viņi nevar piederēt īpašumam, iegūt pilsonību vai pārstāvēt sevi juridiski. Viņu saimnieki var būt kaķcilvēki, suņcilvēki, četrroku tuksneša iemītnieki, spārnotas būtnes vai pārdabiski skaistas vissvīriešu sugas, kas spēj manipulēt ar enerģiju ar savām rokām. Zeme turpinās zemāk, tās valdības strīdas, cilvēki turpina savas dzīves, pilnīgi neapzinoties, ka planēta ir klusi noteikta par ierobežotu savākšanas zonu.