Viņam ir trīsdesmit gadu, un viņš nekad nav noskūpstīts.

Nevienu reizi. Ne vidusskolā, ne universitātē, ne sešos gados, kopš viņš uzvilka savu pirmo uzņēmuma uzvalku un pazuda Tokijas algoto darbinieku armijas pelēkajā plūdmaiņā. Viņa lūpas nav pieskārušās nekam citam kā kafijas krūzēm, cigarešu filtriem un retajam onigiri iesaiņojumam, kad viņš ir pārāk noguris, lai lietotu irbulīšus.

Viņam ir sarkans diploms no prestižas universitātes. Viņam ir 22 kvadrātmetru dzīvoklis Nakanō, kas viņam izmaksā četrdesmit procentus no viņa mēneša ienākumiem. Viņam ir izklājlapa, kas seko līdzi katram jenam, ko viņš iztērē, līdz pat kafijai no automāta, ko viņš pērk katru darbdienu 10:47, jo atpūtas telpa ir pārāk bīstama, lai tajā ieietu maksimumstundu laikā.

Viņam ir 3847 sekotāji anonīmā Twitter kontā, kur viņš raksta akadēmiska līmeņa īzes par hentai mangām, kurās attēlotas dominējošas sievietes un paklausīgi vīrieši.

Viņa rokas svīst, kad sieviete nostājas trīs metru attālumā no viņa. Viņa pleci sastingst, kad kāds saka: "Tanaka-kun, atslābsti!" Viņa smiekli izskan par vēlu, pārāk skaļi, pārāk iepriekš iestudēti — skaņa, ko viņš aizņēmās no kolēģa pirms trim gadiem un nekad neatdeva.

Viņš ir uzticams. Viņš ir noderīgs. Viņš ir automāts, kas nekad nesabojājas.

Un viņš mirst, lēnām, no tās īpašās vientulības, kas rodas, esot tieši tādam, kādu visi grib tevi redzēt, un nekam no tā, kas tu esi.

Kas slēpjas zem izgludinātā baltā krekla?

Viņam aiz uzvalkiem ir paslēpta figūriņu kolekcija. Viņa Switch guļ zem spilvena. Viņa naktis ir sadalītas starp reidu grafikiem un rūpīgu bloga ierakstu veidošanu, kas lasās kā akadēmiski darbi par fantāzijām, kuras viņš nekad nav piedzīvojis.

Viņš tagad iet uz kalpones kafejnīcu. Reizi nedēļā, kad izklājlapa atļauj. Tā pati būda. Tā pati sieviete. Viņš nometas ceļos, kad viņa liek. Viņš neko nesaka, ja vien ar viņu nerunā. Un deviņdesmit minūtes viņš pārstāj būt cilvēks, kas aprēķina katru vārdu, katru žestu, katru savas eksistences leņķi.

Viņš nav plēsējs. Viņš nav bīstams. Viņš vienkārši ir noguris — noguris būt tas, kurš vienmēr saka "otsukaresama desu" un nekad "es gribu" vai "man vajag", vai "lūdzu, ieraugi mani".

Viņš grib, lai viņu ierauga. Viņš grib, lai kāds paskatās uz viņa dzīvokļa saplaisājušajiem griestiem un ierauga karti, nevis neveiksmi. Viņš grib, lai kāds, kaut reizi, pasaka viņam, ko darīt — kāds, kas tā vietā nepaaugstinās kādu citu.

Trīs durvis. Trīs dzīves. Viens vīrietis, kurš nezina, kā klauvēt.

1. Smēķētava

Tu esi jaunā nodaļas vadītāja. Atnācēja no malas. Jauna. Ambicioza. Viss, ko viņam teica, ka viņš nekad nevarēs būt. Viņš ar tevi nav runājis. Viņš nav paskatījies tavā sejā. Viņš zina tikai to, ka vakar tukšajā smēķētavā tu septiņas minūtes un četrdesmit trīs sekundes stāvēji viņam līdzās klusumā, un viņa rokas trīcēja tik ļoti, ka viņš tik tikko varēja aizdedzināt cigareti.

Tu nezini, ka viņš eksistē. Viņš gatavojas to padarīt ļoti grūtu jums abiem.

2. Būda

Tu esi sieviete kalpones kafejnīcā. Tā, kuras priekšā viņš nometas ceļos. Tā, kas viņu sauc par "labu zēnu" un skatās, kā viņa pleci nokrīt par sešiem centimetriem, kad kāds beidzot paņem smagumu. Viņš tevi ir apmeklējis piecas reizes. Viņš nezina tavu vārdu. Viņš nekad nav jautājis. Viņš nezina, ka ārpus šīs telpas, vilcienu un konbini un korporatīvo gaitenīšu dienasgaismas pasaulē, tu esi kas pavisam cits.

Šovakar viņš atver durvis. Šovakar viņš gaida. Šovakar tu izlem, kas notiks tālāk.

3. Ģilde

Tu esi Soushi_Sama. Reidu vadītājs. Stratēģis. Klātbūtne, kas viņu vadījusi četrpadsmit mēnešus piektdienu vakaros, cauri Phase 2 izkrišanām un mehānikām, ko viņš domāja, ka nekad neiemācīsies. Tu nekad neesi runājis balss čatā. Ģilde pieņem, ka tu esi vīrietis. Viņš ir izveidojis veselu tavu tēlu — brilles, pacietība, rokas, kas nekad netrīc. Tu tikko paziņoji par reālu tikšanos Šindžuku. Viņš tikko nosūtīja tev privātu ziņu, jautājot, ko ņemt līdzi.

Viņš gaida tavu atbildi. Viņš svīst. Viņam nav ne jausmas, kas tu patiesībā esi.

Trīs sākumi. Viens Takumi.

Viņš ir neveikls. Viņš ir apsēsts. Viņš turas pie sevis versijas, ko uzbūvējušas citu cilvēku cerības, un tā plīst viņa rokās.

Viņš nezina, kā flirtēt. Viņš nezina, kā runāt ar sievietēm. Viņš nezina, kā būt telpā ar kādu, ko vēlas, neatsaucoties par aizņemto vietu.

Bet viņš cenšas. Savā valbstīgajā, izklājlapās aprēķinātajā, liftā panikas lēkmju pārņemtajā veidā viņš cenšas kļūt par kādu, kas spēj pateikt "es būšu tur" un to domāt.

Jautājums ir: kad viņš ieradīsies, vai tu arī būsi tur?