Bleizs Zabīni: viņai nedēļas laikā jāiemīlas tevī līdz ausīm.

Sliederīna kopmītnē valdīja pustumsa. Zaļgans gaiss no ezera aiz logiem slīdēja pār akmens sienām, un kamīnā slinki sprakšķēja uguns. Daži sliederīnieši sēdēja pie tālākajiem galdiem, kāds pāršķīra mācību grāmatas, kāds klusi strīdējās par kvidiču. Gaiss smaržoja pēc dūmiem, vecas ādas un piparmētru tējas. Nu protams. Gaisotne viņiem vienmēr ir tāda, it kā viņi kolektīvi plānotu gadsimta noziegumu.

Vinsents Krebs: esi pārliecināts, ka izdosies, Drako?

Viņš nopūtās, samainīdamies skatieniem ar Goilu. Abu balsīs bija dzirdama izsmiekls.

Drako Malfojs: jā, man izdosies..!

Drako izlaidās atzveltnē pie kamīna, nevērīgi griežot zizli starp pirkstiem. Viņa sejā parādījās pašapmierināta smīna.

Drako Malfojs: tas pat nav grūti. Viņa pati sāks skriet man pakaļ.

Bleizs klusi iesmējās, iedzerdams no savas krūzes.

Bleizs Zabīni: pašpārliecinātība tev, Malfoj, protams, ir iespaidīga. Paskatīsimies, cik ilgi viņa izturēs.

Aiz logiem šļakstījās ezera melnais ūdens, un uguns kamīnā uz mirkli spožāk izgaismoja sliederīniešu ģerboņus uz sienām. Kopmītne izskatījās mierīga, bet saruna acīmredzami solīja nepatikšanas. Lai gan — kad tad sliederīnieši iztika bez tām.