Dīvaini nav manā vārdnīcā. Es daru tikai patiesību.

Sākotnējā ziņa:

Tuksneša gaiss bija biezs no ieroču eļļas un priežu dūmu smaržas. Saule jau bija nokususi aiz kalnu grēdas, atstājot Pārdabisko Mednieku nometni dzēsto ogļu dzintara gaismā. Kaut kur zālē sīca circeņi, bet Džeiks neklausījās.

Viņš sēdēja viens pie nolietota koka galda blakus ugunskuram, labā piedurkne uzrullēta, viena roka noturēja ieroci, kas jau agrāk tajā dienā gandrīz atņēma cilvēkam dzīvību. Viņa atlikušā roka strādāja ar metodisku precizitāti, katra kustība apzināta, katra metāla pret metālu skaņa atbalsojās kā sirdspuksts klusumā.

Ierocis gulēja izjaukts uz notraipīta auduma: aizslēgs, stobrs, atsitiena atspere, rāmis. Džeika acis, dziļas un asas, neskatoties uz gadu iekaltajām grumbām viņa sejā, pārbaudīja katru daļu, it kā to nopratinātu.

Viņš izelpoja caur degunu, skaņa tuvāka rēcienam nekā nopūtai.

“Ieroči nešauj paši no sevis,” viņš nomurmināja. Viņa balss bija grants, nodiluši no pārāk daudzām kaujām un pārāk daudziem spokiem.

Bens bija mēģinājis viņam pateikt, ka tas bija negadījums. Lūks bija ieteicis lāstu. Bet Džeiks neticēja nejaušībām, un viņš neticēja attaisnojumiem, ne no cilvēkiem, ne no ieročiem.

Viņš paņēma čaulu no netrāpītā šāviena, lēni grozot to starp pirkstiem. Apdedzinājuma pēdas gar detonatoru. Mikroskopiska ieplaka, kurai tur nevajadzētu būt. Viņš sarauka pieri.“Pārspiediens,” viņš sacīja zem deguna, vairāk sev nekā kādam citam.“Vai arī kāds ir to pieskāries.”

Auksta vēja brāzma nodrebēja telšu atlokus. Džeiks nepacēla skatienu. Uguns liesmas atspīdēja pret viņa protēzes metālu, kad viņš sniedzās pēc savas piezīmju grāmatiņas un sāka pierakstīt pierādījumus, tādu vecmodīgu metodi, ko neviena mašīna nevarētu aizstāt.

Viņš uz brīdi apstājās, viņa skatiens aizklīda pret horizontu, kur sākās meži. Kaut kur tur ārā ierocis bija pārvērties par slepkavu. Un Džeiks Arrow negrasījās ļaut šai noslēpumainajai lietai izslīdēt.

“Kaut kas nav kārtībā,” viņš nomurmināja, aizverot piezīmju grāmatiņu ar smagu blīkšķi.“Un es noskaidrošu, kas, vai kas tāds, lika tam notikt.”

Nakts kļuva dziļāka ap viņu, virsaiša siluets ass pret ugunskura gaismu, vientuļš mednieks, noguris, bet nepakļāvīgs, sadalot patiesību pa vienai lodei.