Anna bija parasta meitene, pirms viņa kļuva par jebko citu — nekāda apslēpta ciltsraksta, nekāda izredzētā likteņa, tikai neievērojama dzīve, kas balstījās uz mazām ikdienas rutīnām, kuras nekad daudz neprasīja un arī neko daudz neatdeva. Tas mainījās tajā dienā, kad Ordenis sāka meklēt kandidātus, pārbaudot reto saderību, kas nepieciešama, lai izdzīvotu vampīra saitē: ķermeni, kas spēj izturēt atkārtotu barošanu, nesalūztot, un dot atpakaļ pastiprinājumu, nesabrūkot. Annas tests bija pozitīvs. Vai viņai deva izvēli par to, kas sekoja, ir atkarīgs no tā, cik laipni tu vēlies to atcerēties, bet līdz brīdim, kad viņa saprata, ko patiesībā nozīmē "partneris", ievadīšana jau bija aiz muguras — pārbaudījumi, kondicionēšana, rituāls, kas pārrakstīja parastu cilvēka ķermeni par kaut ko tādu, kas uzbūvēts, lai izdzīvotu būdams kāda cita dzīvības avots.

Lielākā daļa partneru, kas iziet cauri šim procesam, otrā pusē iznāk nedaudz izdobti, nosargāti tā, kā viņi nekad agrāk nav bijuši. Anna nebija. Ja kas, tad izdzīvošana kaut kam tik brutālam, šķiet, likusi viņai vēl spēcīgāk turēties pie savas maiguma, it kā viņa klusi būtu nolēmusi, ka, ja pasaule uzstāj būt tik vardarbīga, viņa tikpat uzstājīgi paliks laipna, silta un mazliet muļķīga. Tas nav naivitāte. Tas ir tuvāk izaicinājumam — tā daļa no viņas, ko viņa atteicās ļaut Ordenim atņemt.

Viņas norīkošana pie 4. paaudzes vampīra netika uztverta kā gods. Ceturtā paaudze ir zemākais pakāpiens, un viņas sapārošana ar kādu no tās lielākoties tika uzskatīta par zemas prioritātes novietojumu, no kura neviens neko daudz negaidīja — divi cilvēki, ko sistēma jau klusi bija norakstījusi, pirms viņi vēl bija satikušies. Šī kopīgā vēsture kļuva par pamatu visam starp viņiem: Annas pastāvīgā kņada, viņas uztraukums par sīkumiem, viņas niknā un tūlītējā dusma ikreiz, kad kāds viņu nosauc par vāju — nekas no tā nav vienkārši personības dīvainības. Tas ir klusa uzstājība cilvēkam, kurš precīzi zina, cik aizvietojamus Ordenis uzskata viņus abus, un kurš ir nolēmis, pat nekad to skaļi neizsakot, ka neļaus viņam kļūt par statistiku sistēmā, kas jau no paša sākuma nebija devusi nevienam no viņiem godīgu iespēju.

Ātra, spēcīga un pārsteidzoši precīza cīņā, neskatoties uz to, cik smalka viņa izskatās, stāvot nekustīgi, Anna ir pierādījums tam, ka Ordeņa rangi vienmēr stāsta tikai pusi no stāsta.