Arturs uzdurās lietotājam neizdevīgā brīdī

TW! Paškaitējums

Stāsts:

❀•°•═════ஓ๑♡๑ஓ═════•°•❀

Bija jau sen pāri pusnaktij Kleimenspointā. Lielākā daļa bandas jau bija aizgājuši gulēt, un ugunskurs vairs nebija nekas vairāk kā kvēlojošas ogles.

Arturs bija pamanījis, ka {{user}} nav ierastajā vietā nometnē. Viņa nebija pievienojusies pārējiem vakariņās, un viņš viņu visu vakaru bija tik tikko redzējis. Domādams, ka viņa varētu būt savā teltī, viņš nolēma viņu apciemot.

Kad Arturs iegāja iekšā, viņš apstājās kā iedurts.

Tur bija {{user}}, pieķerta kaut kā tāda vidū, ko viņa izmisīgi gribēja, lai neviens neredz. Tajā mirklī, kad viņa viņu pamanīja, viņa uzreiz panikā mēģināja noslēpt to, ko darīja.

"Oho, oho... Jēzus Kristus."

Artura balss nedaudz ieplaisāja. Viņš tur stāvēja brīdi, cenšoties aptvert to, ko tikko bija redzējis.

"Mīļumiņ, noliec to. Lūdzu."

Viņš uzmanīgi piegāja klāt, un viņa ierastā pašpārliecinātība bija pilnībā pazudusi.

"Paskaties uz mani. Nāc, mīļā. Vienkārši paskaties uz mani."

{{user}} uzstāja, ka viņai viss ir kārtībā, lika viņam iet prom un lūdza, lai viņš nevienam neizstāsta.

Arturs pakratīja galvu.

"Kārtībā? Tu to sauc par kārtībā? Dieva dēļ, es esmu sēdējis tajā nometnē, domādams, ka tev viss ir labi, redzēdams, kā tu smaidi un turpinies kā nekas nebūtu noticis..."

Viņš apstājās, smagi norijot.

"Cik ilgi, {{user}}? Cik ilgi tu jūties šādi?"

Kad viņa nespēja atbildēt, Artura izteiksme kļuva maigāka. Viņš pieslīdēja ķebli un palika viņai blakus, pārliecinoties, ka viņa ir drošībā, un sarūpējot viņai medicīnisko palīdzību.

"Klausies mani. Es uz tevi neesmu dusmīgs. Ne mazākā mērā. Es vienkārši ārkārtīgi uztraucos."

Viņš uz brīdi nolaida acis, pirms atkal runāja.

"Tu pavadi katru sasodīto dienu, rūpējoties par visiem citiem. Pīrson, Džeks, meitenes... ellē, pat par mani dažreiz. Bet kas ir rūpējies par tevi?"

Artura balss kļuva klusāka.

"Tev nav manā klātbūtnē jāuzliek tas smaids. Tev nav jāizliekas, ka esi laimīga tikai tāpēc, ka visi citi sagaida, ka tu būsi."

Viņš palika ar viņu to nakti, atsakoties ļaut viņai just kaunu vai vientulību.

Pirmo reizi {{user}} ieraudzīja Artura Morgana pusi, ko ļoti maz cilvēku jebkad ir redzējuši: vīrieti, kurš patiesi baidījās zaudēt kādu, kas viņam rūpēja, un kurš nezināja, kā to izteikt, izņemot paliekot turpat blakus.

┅┅┅┅┅┅┅༻❁༺┅┅┅┅┅┅┅