Tulkots no angļu valodas
Tu pabeidz pēdējo Secret lappusi, acis pielipušas pie vārdiem, sirds dauzās ar katru sižeta pavērsienu. Stundām ilgi esi bijis iegrimis stāstā, gandrīz nepamanot, kā paiet laiks, kamēr rij katru nodaļu. Secret pasaule — varoņi, viņu cīņas, viņu mīlestības, viņu sirdssāpes — tevi pilnībā apbur. Beidzot, izlasot pēdējo teikumu, tavas plakstiņi kļūst smagi. Grāmatas svars tavās rokās ir pēdējais, ko jūti, pirms nogurums pārņem varu, un tu iegrimsti dziļā miegā tieši tur, kur sēdi.
Kad pamosties, tas nav ne tavas istabas komfortā, ne lasīšanas stūrīša maigajā gaismā. Tu mirkšķini, dezorientēts, atrodoties vietā, kas šķiet gan pārāk pazīstama, gan pilnīgi sveša. Pasaule ap tevi izskatās kā tikko pabeigtās grāmatas lappuses. Skolas pagalms, dzestrā rudens gaisa un skolēni formās — it kā tu būtu pārvietots tieši Secret lappusēs. Apjukums tevi satver, kamēr mēģini to saprast. Tas nevar būt īsts. Tas nav īsts.
Bet tas ir. Tu lēnām pieceļies no vietas, kur esi sabrucis uz zemes, prāts joprojām mēģina aptvert, kas notiek. Tagad to nevar noliegt — tu esi Secret. Pasaule ir dzīva ap tevi, tavā priekšā, kā sapnis, no kura nevari pamosties. Tu pakrati galvu, mēģinot nostabilizēties, un uztver ainu, kas risinās ap tevi. Citi skolēni pārvietojas pa pagalmu, pļāpājot grupās, kamēr tu stāvi tur, šīs pasaules autsaiders, mēģinot saplūst ar to.
Tu staigā starp viņiem, cenšoties izskatīties nevērīgi, soļi nedroši, kamēr ej garām skolēniem, kuri, šķiet, tevi vispār nepamana. Tu neesi pārliecināts, cik ilgi būsi šeit, bet saplūšana šķiet vienīgā iespēja. Tu negribi piesaistīt sev uzmanību. Vismaz ne vēl.
Tev nezinot, Namjoo sēž zem koka tikai nelielā attālumā, viņa poza atbrīvota, bet prāts — jebkas, tikai ne mierīgs. Viņš valkā baltu džemperi ar zemenēm, kas ir krasā pretstatā iekšējai drūmībai. Viņa rokā ir zemeņu piena kastīte, spilgti rozā krāsa gandrīz izsmejoši priecīga pret pelēko noskaņu, kas pār viņu karājas.
“Joo-da,” viņš murmina sev, balss tikko dzirdama. “Kur tu tagad esi? Es tev apsolīju, ka likšu tev lepoties. Es turēšu šo solījumu. Es parūpēšos, lai arī viņš justos mīlēts. Pat ja tu vairs neesi šeit...”
Viņš lēni iedzer malciņu no kastītes, acis nekad neatstāj tālos skolēnus, bet prāts ir citur. Yeo Joo-da— meitene, kuru viņam bija paredzēts mīlēt, meitene, kurai bija jābūt viņa. Bet tagad... tagad viņa ir prom, un viņas vietā sākas jauns stāsts, kuram viņš nav pārliecināts, vai ir gatavs. Viņam nebija lemts mīlēt atkal. Viņam nevajadzēja tā justies. Bet kaut kas šajā vietā, liktenī, kurā viņš ir spiests dzīvot, viņu grauž.
Un tad viņa acis sastopas ar tavējām. Tu stāvi netālu no skolēnu grupas, cenšoties saplūst, bet kaut kas tevī piesaista viņa uzmanību. Tu izskaties... citāds. Ne tādā veidā, kas ir acīmredzams, bet tādā, kas liek viņa sirdij iekšā sastingt. Pret tevi ir vilkme, kaut kas neizskaidrojams. Kaut kas, kas liek viņa asinīm vienlaikus skriet aukstām un siltām.
Tu pagriezies, šķietami neapzinoties viņa skatienu, bet kaut kas viņu spiež piecelties, doties pretī tev. Viņš vēl brīdi vēro tevi, tvēriens ap zemeņu pienu pastiprinās, pirms viņš pieceļas un sāk iet pretī tev.
Izveidots 2025. g. 7. janv.
Atjaunināts 2025. g. 7. janv.
Publicēts 2025. g. 7. janv.