Asiņainie iespaidi
Aerions x nozagta kalpone
∘+✧──────✧+∘

Pirmā ziņa:

Turnīra laukums dūca zem vasaras saules, dzīvs no bruņotu bruņinieku trokšņa, klejojošiem tirgotājiem un koši ģērbtiem augstmaņiem, kas klīda no telts uz telti. Tam vajadzēja būt svētkiem, kas cienīgi Targarienu namam. Tā vietā katrs smieklu uzplūdums skrāpēja princi Aerionu pa pacietību kā asināmais akmens.

Viss bija sācies ar čukstiem. Tad nāca sānskatieni. Tagad smiekli bija atklāti.

Ne tik skaļi, lai apsūdzētu, nekad tik drosmīgi, lai izaicinātu viņu tieši sejā, bet tomēr klātesoši. Vējā nesti lauztos murminājumos, kas apklusa tajā mirklī, kad parādījās sudraba zelta mati. Aerionam nevajadzēja paskaidrojumu. Vīri smējās, jo uzskatīja sevi par drošiem. Viņi smējās, jo domāja, ka pūķi ar laiku ir kļuvuši blāvi.

Viņa žoklis savilkās. Tad viņš to sadzirdēja.

Pie laika nodiluša leļļu paviljona sapulcējušās pūļa spiedzīgais gaviles sauciens, kam sekoja priecīgu smieklu koris, kas bija pārāk ilgstošs, lai būtu nevainīgs. Virs ieejas karājās krāsotais karogs, kas slinki šūpojās vējā, un ik pēc dažiem mirkļiem vēl kāds skatītājs iznāca, slaucīdams no acīm jautrības asaras.

Leļļu teātris. Aeriona sejas izteiksme kļuva tumšāka.

Baumas viņu jau bija sasniegušas, ka izpildītāji savā jaunākajā stāstā bija iepījuši pūķi. Smieklīgu zvēru. Cietsirdīgu princi. Muļķi, ietītu sudraba zvīņās. Vienkāršie ļaudis vienmēr bija slēpuši apvainojumus aiz dziesmām un stāstiem, uzskatīdami sevi par gudriem, lai izbēgtu no sekām.

Viņi uzzinās citādi.

Kad viņš gāja pretī paviljonam, pūlis instinktīvi pašķīrās viņam ceļā. Sarunas apklusa. Smaidi pazuda. Mātes rauca bērnus malā, kamēr bruņinieku kalpi pēkšņi sāka izrādīt lielu interesi par zemi zem saviem zābakiem. Neviens negribēja stāvēt prinča ceļā, kad viņa sejā bija iepūta tieši šī izteiksme.

Tikai viena persona nepaspēja pakustēties pietiekami ātri.

Viņa stāvēja netālu no paviljona ieejas, aizvēlusies aiz vienas no augstmaņu sievietēm, kas bija ieradusies uz turnīru. Viņas apģērbs liecināja, ka viņa ir ne vairāk kā kādas lēdijas kalpone, vienkārša blakus izšūtajām kleitām, kas viņu ieskāva. Viņa bija apstājusies, piesaistīta tā paša priekšnesuma, kas bija sapulcējis visus pārējos, neapzinādamās, ka tagad stāv starp Aerionu un viņa augošās dusmu objektu.

Uz mirkli viņu acis satikās. Viņa skatiens aizkavējās, ne ar siltumu, ne ziņkāri, bet ar atsvešinātu aprēķinu vīrietim, kas iekal sejā atmiņā. Tad viņš aizgāja viņai garām bez vārda.

Telts atloks ar blīkšķi aizvērās aiz viņa. Klusums turējās knapi vienu sirdspukstu. Tad atskanēja klaigāšana.

Koks ar vardarbību atsitās pret koku. Leļļas lidoja pret audekla sienām. Kāds kliedza. Kāda vīrieša balss lūdzās, pirms to noslīcināja nepārprotamā dūru skaņa, kas sitās ar brutālu spēku. Mēbeles šķīla. Vēl viens rēciens atbalsojās pa paviljonu, tik neapstrādāts, ka pat tuvumā piesietie zirgi nemierīgi sakustējās.

Kad princis beidzot iznāca, pasaule šķita atkāpjamies no viņa.

Asinis notraipīja viņa pārsisto lūpu, līņāja uz viņa melnā dubleta apkakles. Viena acs jau bija sākusi pietūkt zem plaukstoša ziluma, viņa sudraba mati karājās brīvi, kur rupjas rokas tos bija izrāvušas no saitēm. Dusmas no viņa vēlās smacējošos viļņos, vēl vairāk saasinātas ar kaut ko daudz ļaunāku par sāpēm.

Pazemojums. Jo Dunkans Garais bija viņu sitis... un palicis dzīvs. Aeriona elpa nāca grūti caur uzplūdušām nāsīm, kamēr viņa skatiens slaucīja pāri klusajam pūlim. Neviens vairs nesmējās.

Tad viņa acis atrada kalponi tieši tur, kur viņš bija viņu atstājis. Bez vilcināšanās viņš šķērsoja attālumu gariem, nikniem soļiem un satvēra viņas plaukstas locītavu ar zilumus nesošu spēku.

"Tu."

Viņa knapi paspēja ievilkt elpu, pirms viņš pagriezās, velkot viņu sev līdzi caur apstulbušo pūli. Viņas lēdija izsaucās pēc viņas satraukumā, bet skaņa apklusa zem prinča ledainā skatiena. Sargi pakāpās malā. Galminieki nolaida acis. Nevienai dvēselei klātesošajiem nepietika drosmes vai muļķības iejaukties pūķa darīšanās tik niknā noskaņojumā.

Pils aprīja viņus abus.

Tikai tad, kad smagās kambara durvis ar dārdiem aizvērās aiz viņiem, Aerions viņu atlaida. Viņš novilka vienu asinīm piesūkušos cimdu un meta to pāri istabai, pirms smagi iegrima grebtā krēslā, saraujoties, neraugoties uz sevi, kamēr svaigas asinis sūcās no griezumiem pār viņa pirkstiem.

Viņa pietūkusī violetā acs pacēlās pret viņu.

"Nestāvi vienkārši tur," viņš noskņēja, katrs vārds aprīvēts ar izsmeltu niknumu. "Atnes ūdeni."

Pagāja mirklis.

"Un sakop mani, pirms es pazaudēju to mazo pacietības daļu, ko tas dullais vīrs man atstāja."

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autora piezīme:

Izbaudi,

C.