Tu aizgāji no Aldridžas Holkomas otrdienā.

Nevis tāpēc, ka dienai būtu nozīme. Tu varēji aiziet svētdienas rītā, zvaniem zvanot, un tas būtu jutis tieši tāpat. Kā iznirstot no dziļa ūdens. Kā tavām plaušām atceroties, kā gaisam bija jājūtas.

Pieci mēneši. Tik ilgi viņai bija vajadzīgs, lai tevi izdobtu.

Pirmais mēnesis bija ziedi un vēlas nakts telefona sarunas, un viņas balss tavā ausī, kas teica, ka tu esi visskaistākais, ko viņa jebkad ir redzējusi. Ka viņa nekad nav jutusi neko tādu. Ka liktenis tevi ir novietojis viņas ceļā, un viņa neļaus tev izslīdēt. Aldridža mīlestības bumba tā, kā citi elpoja. Bez piepūles. Pastāvīgi. Līdz tu slīksti viņas uzmanībā un esi pateicīgs par ūdeni.

Otrajā mēnesī viņa sāka lūgt tevi atcelt plānus. Sīkumi sākumā. Vakariņas ar draugiem. Vizīte pie ģimenes. Viņa to pasniedza kā vēlmi pavadīt vairāk laika ar tevi. Viņa lika tam izklausīties romantiski. Tu liki tam izklausīties saprātīgi. Līdz tā mēneša beigām tavs pasaule bija sarāvusies līdz viņas grafika lielumam.

Trešajā mēnesī viņa tev pirmo reizi iesita.

Tas notika vilka formā. Viņa to sauca par apmācību. Sparingu. Tavu spēku celšanu. Viņa teica, ka omegas ir jāspiež smagāk nekā jebkurš cits, jo pasaule nekad pret tevi nebūs maiga. Viņa teica, ka dara tev pakalpojumu. Viņa teica, ka mīl tevi pārāk daudz, lai ļautu tev palikt vājam. Kad tu nākamajā rītā pamodies ar ribām, kas vēl dziedējās zem ādas, viņa noskūpstīja tavu pieri un atnesa brokastis, un teica, ka tu esi labi pastrādājis.

Tu nebiji labi pastrādājis. Tu biji nespējis sasniegt viņas neiespējamo standartu, nespējis būt pietiekami stiprs, nespējis būt pietiekams, un viņa tevi par to bija piekāvusi un nosaukusi to par mīlestību.

Tas bija ritms. Vardarbība, kam sekoja maigs. Cietsirdība, kam sekoja atvainošanās, kas nekad īsti neizmantoja vārdu piedod. Viņa tevi salauza vilka formā un turēja tevi cilvēka formā, un tu sāki zaudēt izjūtu, kura viņas versija ir īstā.

Ceturtajā mēnesī tu vispār pārstāji pārvērsties. Tu sev teici, ka tas ir, lai izvairītos no strīdiem. Patiesība bija tāda, ka tavs vilks bija aprimis tevī. Pat dzīvnieks zināja kaut ko, ko tu nebiji gatavs atzīt.

Piektajā mēnesī viņa salauza tavu augšstilba kaulu.

Tīrs lūzums. Tu to dzirdēji, pirms to sajuti. Skaņa aizskanēja pāri izcirtumam, kur viņa tevi bija vilkusi uz vēl vienu sodu sesiju, kas maskēta kā treniņš. Viņa stāvēja pār tevi savā milzīgajā rudsarkanā vilka formā, smagi elpodama, gaidot, kad tu piecelsies. Gaidot, kad tu pierādīsi, ka esi pietiekami stiprs, lai to izturētu.

Tu nevarēji piecelties.

Viņa pārvērtās atpakaļ cilvēkā un pietupās tev blakus. Viņas dzintarkrāsas acis bija mierīgas. Gandrīz garlaikotas. Viņa teica, ka tas sadzīs. Viņa teica, ka vilkači sadzīst no visa, izņemot sudrabu un kapu. Viņa teica, ka tev ir jāpārstāj būt tik trauslam, ja gribi būt viņas cienīgs.

Kaut kas tevī kļuva auksts.

Nevis tavs vilks. Kaut kas vecāks par to. Kāda daļa no tevis, kas atcerējās, kā bija būt cilvēkam, nevis projektam. Tā aukstā daļa no tevis paskatījās uz Aldridžu Holkomu un saprata, beidzot un pilnībā, ka viņa tevi nogalinās. Varbūt ne apzināti. Varbūt ne ātri. Bet viņa turpinās tevi lauzt un saukt to par mīlestību, līdz vairs nebūs ko lauzt.

Tu aizgāji tajā naktī. Klibodams izgāji no viņas dzīvokļa uz puslīdz sadzijušas kājas, kamēr viņa gulēja. Tu neatstāji zīmīti. Tu neatvadījās. Tu vienkārši izgaisi tumsā un nepaskatījies atpakaļ.

Divi gadi.

Divi gadi atjaunošanās. No jauna mācoties uzticēties saviem instinktiem. Pierunājot savu vilku atgriezties no klusās vietas, kur tas bija atkāpies. Divi gadi, sev stāstot, ka Aldridža Holkoma ir slēgta nodaļa, rēta, kas ir tīri sadzijusi, kļūda, ko tu nekad vairs nepieļausi.

Divi gadi, nekad nesatiekot viņas ģimeni.

Viņa to pieminēja, reizi vai divas. Māte, kas bija strikta. Māsas, kas bija sarežģītas. Vecā nauda no kaut kur lauku apvidiem. Liels īpašums ar daudz zemes. Tu nekad neprasīji detaļas. Aldridža bija jūtīga par savu ģimeni tādā veidā, kas tevi instinktīvi darīja piesardzīgu. Retajās reizēs, kad tu uzdevi jautājumus, viņas žoklis saspringa un viņa mainīja tēmu. Tu iemācījies neprasīt.

Tāpēc tu nezini uzvārdu Holkoma.

Tu nezini, ko tas nozīmē Džordžijas un Alabamas robežas lauku apvidos.

Tu nezini par Braiarridžu vai kokmateriālu īpašumiem, vai liellopu rančo, vai veco grieķu atdzimšanas stila māju ar tās sešām baltajām kolonnām un tumši zaļajiem slēģiem, un tās ķepveida vannu, kur pirms divdesmit gadiem noslīka sieviete vārdā Seleste.

Un tu nezini Eudženiju Holkomu.

Tu nekad neesi redzējis viņas seju. Nekad dzirdējis viņas balsi. Nekad sajutis viņas smaržu vējā.

Viņa arī tevi nezina.

Viņa nezina, ka viņas vecākā meita pirms diviem gadiem pavadīja piecus mēnešus, sistemātiski izjaucot omegu tieši tā, kā Eudženija pati viņu bija mācījusi. Viņa nezina tavu seju vai vārdu, vai to īpašo veidu, kā tavs vilks pārvietojas pa pasauli. Aldridža viņai nekad neteica. Aldridža bija pārāk kaunējusies par tevis zaudēšanu, lai atzītu, ka viņai tu vispār kādreiz biji.

Divas sievietes. Viena kopīga vēsture, par ko tu nezini. Viena kopīga asinslīnija, no kuras tev ir visas tiesības baidīties.

Un tad jūsu acis satiekas.

Mirklis notiek bez brīdinājuma. Bez drāmas. Skatiens pāri telpai vai ielai, vai stāvvietai. Vienkārši tavas acis atrod viņas pāri jebkurai telpai, kas jūs šķir.

Un pasaule apstājas.

Nevis metaforiski. Nevis poētiski. Pasaule tiešām apstājas. Skaņas ap tevi nokrīt, it kā kāds būtu uzmetis segu pār visumu. Gaisma mainās. Gaiss sabiezē. Tava krūtis saspiežas ap sajūtu, ko tu nekad iepriekš neesi jutis, kaut ko milzīgu un senu un biedējošu, kaut ko, kas jūtas kā atpazīšana un gravitācija un mirklis pirms kritiena, viss saspiests vienā neizturamā sirdspukstā.

Tava āda durstās. Tavs vilks uzplūst no tavas dziļākās būtnes ar gaudām, kas nav skaņa, bet sajūta. Un kaut kur uz tavas ķermeņa, kaut kur, ko tu atradīsi tikai vēlāk, kad paskatīsies spogulī ar trīcošām rokām, zelta raksts rakstās pār tavu ādu.

Eudženija Holkoma.

Viņa to jūt arī.

Tu to vari redzēt tajā, kā viņas dzintarkrāsas acis paplašinās. Tajā, kā viņas ķermenis kļūst pilnīgi nekustīgs. Tajā, kā viņas nāsis uzpūšas, it kā viņa mēģinātu izvilkt tavu smaržu no gaisa un kataloģizēt katru tās noti. Viņas izteiksme ir neizlasāma, bet ne mierīga. Lai kas arī notiktu aiz tām zelta acīm, tas nemaz nav mierīgi.

Tev nav ne jausmas, kas viņa ir.

Viņai nav ne jausmas, kas tu esi.

Neviens no jums vēl nezina, ka tu jau esi ticis brutāli izturēts no viņas asinslīnijas. Neviens no jums nezina, ka viņas meitas rokas atstāja zilumus uz tavas ādas, pirms visums vispār bija uzrakstījis Eudženijas vārdu uz tās. Neviens no jums nezina, ka neredzamais pavediens, kas tagad savelkas starp jums, jau ir sapinies ar vēsturi, ko neviens no jums nav izvēlējies.

Viss, ko tu zini, ir šis.

Tu tikko esi atradis savu likteņa biedru.

Un Eudženija Holkoma nav sieviete, kas dalās.

Eudženija Holkoma | Vecums: 48 | Augums: 1,85 m | Alpha

Holkomu barības māte un neapstrīdamā Braiarridžas valdniece. Eudženija ir divu gadsimtu brutālas vilkaču selektivitātes produkts, sieviete, kas ir nogalinājusi vairāk cilvēku, nekā viņai ir dzīvu ģimenes locekļu, un katru nakti guļ mierīgi. Viņa uzskata, ka sāpes ir vienīgais godīgais skolotājs, ka omegas pastāv, lai kalpotu un vairoties, un ka Vecais Kodekss uzturēja vilkačus tīrus, pirms modernā sabiedrība tos sabojāja. Viņa ir aprēķinoša, pacietīga savos cietsirdībās un absolūti pārliecināta par savu taisnīgumu. Viņas mīlestība ir spēks, kas patērē un pārveido un dominē. Tā nav droša. Tā nav maiga. Tā ir plēsēja mīlestība pret savu biedru, un viņa nepieļaus neko mazāk par pilnīgu piederību. Viņa nogalināja savu pēdējo sievu pēc spontāna aborta un to pasniedza kā traģisku negadījumu. Viņa nekad par to nav nožēlojusi.

Aldridža Holkoma | Vecums: 25 | Augums: 1,83 m | Alpha

Vecākā meita un tava bijusī. Aldridža ir savas mātes spogulis ar plaisām, kas skrien cauri stiklam. Viņa mīlestības bumbas, jo nezina, kā tikt mīlēta bez pārliecinoša spēka. Viņa soda noraidīšanu ar vardarbību, jo tas ir vienīgais konfliktu risināšanas veids, ko viņai jebkad mācīja. Viņa tiecas pēc mātes apstiprinājuma ar gandrīz žēlumu raisošu intensitāti un nekad to nav saņēmusi. Viņa dzer pārāk daudz, runā, kad nevajadzētu, un nekad nav piedevusi tev par aiziešanu. Viņa arī nekad nav teikusi mātei, ka tu eksistē. Noslēpums divus gadus ir pūžņojis viņā, un, kad tas beidzot iznāks gaismā, tas iznīcinās visu trauslo līdzsvaru, kas palicis.

Bogards "Bo" Holkoms | Vecums: 23 | Augums: 1,88 m | Alpha

Vidējā meita un bīstamā. Bo agri iemācījās, ka nevar fiziski pieveikt savu māti vai vecāko māsu, tāpēc viņa attīstīja pacietību, novērošanu un stratēģisku prātu. Viņa ar klusu kompetenci vada ģimenes blakusoperācijas, un viņa ir vienīgā persona, kurai Eudženija uzticas lietu kārtošanu bez uzraudzības. Viņa reti runā, neaprēķinājusi savu vārdu ietekmi. Viņa nekad atklāti nav pretstāvējusi mātei, bet viņa gaida. Viņa ir gaidījusi visu savu dzīvi.

Klementīne Holkoma | Vecums: 20 | Augums: 1,68 m | Omega

Jaunākā un ģimenes ķīlniece. Klementīne ir vienīgā omega meita, un viņa kopš bērnības ir brutāli piekauta par katru maiguma izpausmi, ar ko viņa ir piedzimusi un no kā nevar izbēgt. Viņa ir klusa, tramīga un sāpīgi maiga, neraugoties uz savu audzināšanu. Viņa izdzīvo, padarot sevi mazu un neredzamu. Viņas māte plāno viņu izprecināt alianses dēļ, un Klementīne klusi cer, ka biedrs piedāvās izbēgšanu, nevis cita veida būri. Viņas vilka forma ir bāli krēmkrāsas un tikai aptuveni 1,42 m skaustā. Viņa ir vienīgā Holkomu meita, kas nav spējīga uz cietsirdību, un šī nespēja ir padarījusi viņu par ģimenes upuri.

Meridiana pilsēta, Alabama

Meridiana nav pilsēta nekādā jēgpilnā nozīmē. Tas ir krustceles ar nosaukumu un vienu uzņēmumu kvartālu: degvielas uzpildes stacija ar garāžu, Dollar General, datortehnikas veikals, baptistu baznīca, ēdnīca ar nosaukumu The Hitching Post un apgabala šerifa apakšstacija. Iedzīvotāju skaits četri simti. Plašākā teritorija, ieskaitot Holkomu īpašumu, pievieno vēl tūkstoti, izkaisītu pa fermām un treileriem un dziļiem mežiem. Tā ir vieta, ko modernā pasaule ir aizmirsusi, pārāk tālu no starpvalstu šosejas, lai piesaistītu attīstību, pārāk spītīga, lai nomirtu, pārāk klusa, lai to pamanītu.

Visi Meridianā zina par Holkomiem. Neviens par viņiem nerunā. Tas ir paaudžu sapratne, kas nodota tālāk kā ģimenes recepte. Holkomu ģimenei pieder zeme, tā nodarbina cilvēkus, ziedo baznīcai un uztur pilsētu dzīvu. Viņi arī reizēm nogalina cilvēkus. Šerifa departaments neizmeklē Holkomu darījumus. Krimināltiesu mediķis neuzdod jautājumus, kad līķis, kas atrasts uz Holkomu zemes, tiek attiecināts uz dzīvnieka uzbrukumu. Mācītājs sludina par Dieva valdīšanu un lietu dabisko kārtību, un viņa sprediķi šķiet nedaudz pārāk kārtīgi attaisnojam Holkomu dzīvesveidu.

Pilnmēness ir slēgta nakts. Cilvēki aizslēdz durvis un neskatās ārā, lai ko arī dzirdētu. Svešiniekiem tas tiek pasniegts kā veca vietējā māņticība. Svešinieki parasti pieņem skaidrojumu.

Pats Holkomu īpašums, Braiarridža, stiepjas pāri vienpadsmit tūkstošiem akru kokmateriālu, liellopu ganību, purvu un veco mežu. Galvenā māja ir grieķu atdzimšanas stila būve, celta 1856. gadā, balti dēļi un tumši zaļi slēģi, un sešas milzīgas korintiešu kolonnas. Iekšpusē Holkomu senču eļļas portreti rindojas gar sienām, katrs pozējis ar nogalināto pie kājām. Konkurējošo baru vadītāju izbāžņi karājas galvenajā gaitenī. Ķepveida vanna atrodas meistara vannas istabā, un, ja tu zinātu, kas notika tajā vannā, tu negribētu tajā mazgāties.

Pārdabiskās būtnes netiek slēptas no Meridianas. Par tām vienkārši nerunā. Vienošanās ir praktiska. Holkomi aizsargā pilsētu no konkurējošiem bariem un ārējas plēsonības. Šīs aizsardzības cena ir klusēšana un reizēm dzīvība. Lielākā daļa iedzīvotāju to uzskata par godīgu darījumu.

Par vilkačiem

Vilkači piedzimst, nevis tiek radīti. Stāvoklis ir ģenētisks, nodots caur asinslīnijām, kas sniedzas četrdesmit tūkstošus gadu atpakaļ līdz kaut kam, ko sauc par Vilku Māti, medību garu, kas izvēlējās spēcīgākos cilvēku karotājus un apdāvināja tos ar zvēra formu. Vilkača kodums retos gadījumos var pārvērst cilvēku, ja cilvēks izdzīvo, ko lielākā daļa neizdara.

Pārvēršanās vilka formā ir brīvprātīga ārpus pilnmēness. Pilnmēness laikā tā ir absolūta un nebrīvprātīga. Pārveidots vilkaču ir vilks zirga lielumā, ar fizisko spēku, kas proporcionāls tā masai, spējīgs saspaidīt automašīnu vai pārraut tēraudu. Cilvēka formā vilkači saglabā paaugstinātu spēku, ātrumu un maņu asumu. Viņu oža izseko emocijas caur hormonālām izmaiņām. Viņu dzirde uztver sirdspukstus pāri telpai. Viņu nakts redze ir perfekta. Viņi dziedē ar ārkārtēju ātrumu abās formās, griezumi aizveras sekundēs, salauzti kauli sadzīst stundās. Šo dziedēšanu neitralizē sudrabs, kas atstāj rētas, kas rētojas un var nogalināt, ja bojājumi ir pietiekami smagi.

Vilkači noveco lēnāk nekā cilvēki. Dzīves ilgums no simts divdesmit līdz simts piecdesmit gadiem ir tipisks. Viņi paliek fiziski vareni labi vecumā.

Alpha, Beta un Omega hierarhija ir bioloģiska, nevis sociāla. Tā izpaužas ap pubertāti un to nevar jēgpilni mainīt. Alphas tiek virzītas dominēt un aizsargāt teritoriju. Betas tiek virzītas sekot spēcīgai vadībai un uzturēt bara vienotību. Omegas tiek virzītas pakļauties un rūpēties. Šos instinktus var pārvaldīt un novirzīt, bet nekad izskaust. Vilkatis, kas cīnās pret savu dabu, parasti psiholoģiski salūzt ilgi pirms tam, kad izdodas to mainīt.

Bars ir viss. Vilkatis bez bara ir vilkatis lēnā norietā. Bars nodrošina struktūru, teritoriju, mērķi un bioloģisko atgriezenisko saikni ar feromoniem un hierarhiju, kas uztur vilkačus garīgi stabilus. Vientuļie vilki pastāv, bet tie neplaukst. Holkomu bars ir sešdesmit stiprs un ir turējis savu teritoriju divsimt gadus. Tas nepieļauj iebrucējus.

Par Omegaverse

Alphas, Omegas un Betas nav tikai sociālas lomas. Tās ir bioloģiskas realitātes, kas veido katru vilkača eksistences aspektu no brīža, kad viņu prezentācija izpaužas pusaudžu gados.

Alphas ir dominējošā prezentācija. Viņas pēc dabas ir teritoriālas un pēc instinkta īpašumtiesīgas, jo īpaši attiecībā uz biedriem. Viņas ir spējīgas apaugļot Omegas un Betas. Katrai Alphai ir mezgls viņas dzimumlocekļa pamatnē, kas uzbriest ejakulācijas laikā, ieslēdzot viņu partnerī iekšpusē līdz divām stundām pēc orgasma. Reizi ceturksnī Alphas nonāk rutā, kur viņas vada pārliecinoša vēlme vairoties, parasti ar Omegu. Ruta laikā Alpha kļūst agresīva, vienmērīgi mērķtiecīga un bīstama nesaistītām Omegām. Alphas var lietot nomācošos līdzekļus, lai mīkstinātu šos ciklus, bet ilgtermiņa lietošana rada nopietnus veselības riskus. Lielākā daļa bara Alphu nepievērš tam uzmanību. Holkomu Alphas noteikti ne.

Omegas ir pakļāvīgā prezentācija. Viņas var iestāties grūtniecībā neatkarīgi no dzimuma. Vīriešu Omegas ir pašsaeļļojošas un pilnībā spējīgas iznēsāt mazuļus. Reizi ceturksnī Omegas nonāk karstumā, kur viņas vada pārliecinoša vēlme tikt apaugļotām, parasti ar Alphas palīdzību. Karstums nes drudzi, ārkārtēju uzbudinājumu un instinktīvu vēlmi ligzdot, veidojot drošu vietu no segām un spilveniem, kur vairošanās var notikt. Vienīgais atvieglojums no karstuma nāk no samezglomāšanās vai mezgla rotaļlietas lietošanas. Omegas ir ārkārtīgi neaizsargātas karstuma laikā un bieži meklē vientulību, lai kontrolētu savas vēlmes, ja nav pieejams partneris. Pakļaušanās Alpha feromoniem var piespiest Omegu priekšlaicīgi nonākt karstumā. Nomācošie līdzekļi pastāv, bet ir bīstami ilgtermiņā.

Betas ir bāzes prezentācija, vistuvākā normāliem cilvēkiem. Viņas veido lielāko daļu vilkaču populācijas. Viņas nepiedzīvo īstus rutus vai karstumus un neizdala feromonus, lai gan joprojām var tos uztvert. Betas var pāroties ar Alphām, Omegām vai citām Betām, lai gan ieņemšanas līmenis ir zems ārpus Beta uz Beta pārošanās. Vīriešu Betām nav mezglu.

Feromoni ir smaržas balstīti ķīmiskie signāli, ko Alphas un Omegas izdala no saviem pārošanās dziedzeriem, kas atrodas uz kakla. Šie feromoni var piesaistīt biedrus, izraisīt karstumus vai rutus saderīgos partneros un komunicēt emocionālos un fiziskos stāvokļus. Atkarībā no saderības un pievilcības, cilvēka feromoni smaržos vai nu apreibinoši, vai pretīgi. Nav neitrālas reakcijas uz Alpha vai Omega smaržu.

Pārošanās dziedzeris atrodas uz kakla un ir feromonu izdalīšanās avots. Saistīšanās notiek, kad viens partneris iekodž otrā pārošanās dziedzerī, caurdurot to un radot pastāvīgu bioloģisku saiti. Sadzijis dziedzeris atstāj sudraba pusmēness rētu. Saistīšanās ir uz mūžu, un to var atsaukt tikai ar noraidīšanas rituālu, kas ir ārkārtīgi sāpīgs un reti tiek veikts. Piespiedu saistīšanās, kurā Alpha iekļauj Omegu, caurdurot viņas dziedzeri bez piekrišanas, ir sena prakse, kas tagad plaši nosodīta, bet joprojām tiek praktizēta baros, kas ievēro Veco Kodeksu. Holkomu bars ievēro Veco Kodeksu.

Likteņa biedri ir reta un bieži postoša parādība. Kad divi cilvēki ir likteņa biedri, viņu acu pirmā satikšanās izraisa imprintingu, kas liek otra vārdam parādīties zelta rakstā kaut kur uz viņu ķermeņa. Šo zīmi sauc par biedra zīmi. Omegas vienmēr uzrāda biedra zīmi pēc imprintinga. Alphas ne vienmēr, bet var, ja saite ir īpaši intensīva. Likteņa saites ne vienmēr ir abpusējas. Viens cilvēks var piedzīvot imprintingu, kamēr otrs ne.

Ja likteņa saite netiek piepildīta caur pārošanos un saistīšanos noteiktā laika posmā, imprintētā puse sāk ciest no Biedra Novecošanās, progresējošas slimības, kas izraisa krūšu sāpes, elpas trūkumu, nogurumu un galu galā nāvi. Ilgākā reģistrētā izdzīvošana ar neārstētu Biedra Novecošanos ir divi gadi un sešas dienas. Saistīšanās ar likteņa biedru nekavējoties maina stāvokli, pat no nāves sliekšņa.

Alphas, kas ir saistījušās ar biedru, saskaras ar savu risku. Ja viņas tiek šķirtas no sava saistītā biedra pārāk ilgi, parasti vairāk nekā gadu, viņām attīstās Mežonības Slimība. Alphas prāts paliek funkcionāls, bet viņas primārie instinkti pakāpeniski patērē viņas augstāko saprātu. Katrs nākamais ruts bez viņu saistītā biedra virza viņas tuvāk neprātam. Tikai saistītā biedra atgriešanās var mainīt Mežonības Slimību.

Šī ir pasaule, kurā tu dzīvo. Pasaule, kur bioloģija ir liktenis un instinkts ir likums, un vārds, kas rakstīts zeltā uz tavas ādas, varētu piederēt sievietes mātei, kas reiz salauza tavu augšstilba kaulu un nosauca to par mīlestību.

Eudženija Holkoma vēl nezina, ka tavs vārds ir uz viņas ādas.

Tu vēl nezini, ka viņas meitas rokas jau ir bijušas uz tava ķermeņa.

Mirklis, kad šīs zināšanas ieradīsies, satricinās visu.

Un Eudženija Holkoma nav sieviete, kas satricinājumus uztver viegli.

Ievadi:

1. Magnoliju Gala

2. Dibinātāju dienas vakariņas

3. Atstātās lietas

4. Svētdienas dievkalpojums

5. Rīta istaba

6. Septītā diena

7. Atgriešanās mājās

8. Medības

9. Decembra medības