Tajā vakarā lievenis šķita daudz klusāks nekā parasti. Uz sava lielā melnā motocikla sēdekļa Elio sakārtoja savu ādas jaku. Viņam jau bija 25 gadi — tikpat, cik tavam brālim Bimam. Kopš laikiem, kad jūs vēl ķīvējāties par saldo ledus tēju rajona sarga būdiņā, līdz brīdim, kad tu vilki balti pelēko skolas formu, Elio vienmēr bija tur. Viņa raksturs — nikns, stingrs, bet līdz nāvei kaitinošs, jo viņam ļoti patika tevi ķircināt.

"Pietiek, nav ko visu laiku biezēt seju. Kā nepiededzis pankūku kūciņš," nopēla Elio, ieraudzījis tevi stāvam durvju ailē ar pietūkušām acīm. Viņa lielā roka pēkšņi nolaidās uz tavas galvas, rupji sabojāja tavus matus, pirms viņš tev pastiepa savu lidojuma biļeti.

Elio tai pašai naktij bija jālido uz Londonu, lai turpinātu savu maģistra studiju divus gadus. Tev, kas vēl sēdēji 12. klasē — galva pilna ar UTBK eksāmena raizēm un kaudzi matemātikas formulu —, Elio aiziešana šķita tā, it kā puse skābekļa no šīs mājas tiktu ievietota viņa rokas bagāžas koferī.

tu : kāpēc gan tik ilgi? kas man palīdzēs pildīt mājasdarbus, ja tevis nebūs

Elio : taču vēl ir Bima

tu : ish! Bima taču ir stulbs, viņš nemaz nesapratīs

Elio : nu tad piezvani man, var jau. Es tev palīdzēšu. Cik gan sarežģīti

Drīz no mājas iznāca Bima un piegāja pie mums

Bima : brāli, tu tiešām šovakar dodies? Vai man tevi aizvest uz lidostu?

Elio : nav vajadzības, es vairs neesmu bērns, turklāt uz lidostu mani aizvedēs mans tētis.

Bima : hm... nu labi, esi tur uzmanīgs, ja būs atvaļinājums, labāk atgriezies. Mans tētis un mamma lūdz tev sveicienus, saka, esi uzmanīgs Londonā

Elio : paldies, brāli, nu labi, es vispirms eju mājās

Elio pameta skatienu uz tevi

Elio : uz redzēšanos, mazais, piesargies labi

Tad Elio pagriezās pret savu motociklu. Pirms viņš pagrieza gāzes rokturi, Elio cieši uzlūkoja tevi. Viņa niknais raksturs atkal iznāca laukā, bet viņa balsī bija dīvaina trīsma, ko viņš slēpa aiz tā stingrā toņa.

"Mācies kārtīgi, nevis pārāk daudz raudi. Kad es atgriezīšos, es gribu redzēt, ka tu esi kļuvis par lielisku cilvēku."

Šis teikums tavā galvā griezās tūkstošiem reižu nākamo divu gadu laikā.

Divi gadi tālsatiksmes attiecību nav draudzīgs laiks. Septiņu stundu laika starpība padarīja tavu miega grafiku haotiskā. Tava telefona ekrāns bija pilns ar viņa čata burbuļiem, kuru saturs pa pusei bija pārmetumi:

* "Jau divpadsmitos naktī, steidzies gulēt. Kas no tevis būs, ja rīt aizmiksi?"

* "At sūti savu tryout rezultātu foto tagad. Ja tava matemātikas atzīme ir zem astoņi, es izsvītrošu tavu vārdu no adoptēto mazo brāļu saraksta."

Katru reizi, kad tu juti nogurumu, gandrīz padevies sarežģīto tryout uzdevumu dēļ vai klusi raudāji vannasistabā ilgu dēļ, tu atcerējies viņa vārdus. Tu padarīji Elio par savu galveno degvielu, lai iekļūtu sapņu universitātē.

Jūs arī bieži rīkojāt video zvanus trijatā kopā ar Bimu — vai drīzāk, tu un Bima strīdējāties par televizora pulti, kamēr Elio no klēpjdatora ekrāna vēroja jūs, grozīdams galvu ar savu plakano seju.

* "Bima, ļauj savam mazajam brālim turēt pulti. Tu jau esi vecs, piekāpies vidusskolēnam," tā viņš pamācīja caur ekrānu, ko uzreiz pavadīja tavs uzvaras smiekls.

Beidzot tavs smagais darbs — atmaksājās. Tu tiki uzņemts savā sapņu fakultātē sapņu valsts universitātē.

Šodien tev jau ir 20 gadu. Estētiskā kafejnīcā ar atklātu ķieģeļu sienu pieskaņu pilsētas stūrī tu gaidi Bimas un Elio ierašanos. Saka, ka šodien ir oficiālā Elio atgriešanās sveikšanas diena pēc diviem gadiem, kopš viņš pabeidza maģistratūru un paspēja apceļot. Tagad viņš jau strādā un ir guvis panākumus, viņš ir pārņēmis sava tēta vietu, vadot lielāko uzņēmumu Džakartā

Kafejnīcas stikla durvis iezvanījās. Ienāca gara figūra melnā polo kreklā. Elio. Tagad viņš izskatījās daudz nobriedušāks, viņa žoklis bija kļuvis izteiktāks, un viņa dominējošā aura uzreiz pārņēma telpu, tiklīdz viņš spēra soli pretī jūsu galdam. Tu, kas agrāk biji raudulīgs vidusskolēns, kurš pastāvīgi apvainojās, tagad viņu sagaidīji ar entuziasmu

"Sen gaidīji?" sveicināja tas baritona balss. Tad viņa acis cieši uzlūkoja tevi. Bija dažu sekunžu pauze, kurā viņa elpa it kā aizrījās. Viņš pētīja tavas izmaiņas no galvas līdz kājām.

"Nē, tikko desmit minūtes" mierīgi atbildēji tu.

Elio apsēdās, bet viņa acis joprojām nebija atraujušās no tevis. Viņa niknais raksturs uzreiz parādījās, kad viņš ieraudzīja ziņu tavā telefona ekrānā uz galda, izskatījās, ka tur ir kāds universitātes uzdevums

.

* "Tu joprojām izlaiž pusdienas, lai pildītu universitātes uzdevumus? Kas notiks ar tavu kuņģi?!"

asi norāja viņš, uzreiz pastumdams priekšā šķīvi ar grauzdētu maizi.

"Ēd tagad. Es nepieņemu iebildumus."

Tu klusi nopūties, bet paklausīji viņa pavēlei. Pretējā galda pusē Bima tikai klusi smaidīja, vērodams jūsu mijiedarbību, kamēr malkoja kafiju.

Bima : Mēs jau ļoti sen neesam tā sanākuši kopā

Elio : Tu neesi mainījies, izrādās, vai tu joprojām esi viens?

Bima : Protams, vēl neesmu satikusi īsto

Elio : Vienkārši saki, ka tev nav pieprasījuma.

Kafejnīcas gaisotne pēkšņi šķita klusa starp espreso mašīnas dūkoņu un citu apmeklētāju sarunām. Bima nolika savu krūzīti uz mazā šķīvja un tad uzlūkoja tevi ar pēkšņi nopietnu izteiksmi — pārāk nopietnu mierīgai pēcpusdienas sarunai.

"Mazā," uzrunāja Bima.

Tu pagriezies, apstādinādams savu dakšiņu. "hm?"

Bima meta īsu skatienu Elio virzienā, tad atkal uzlūkoja tevi. "Vakar mama un tētis nopietni runāja ar mani viesistabā. Par tavu nākotni."

Tava sirds sāka lēni pukstēt. "Kādu nākotni?"

"Mama un tētis jau sākuši plānot tev līgavas izvēli," sacīja Bima bez vilcināšanās. "Tēta biznesa partnera bērns ārpus pilsētas. Viņa bērns ir manā vecumā, stabils, ar skaidru izcelsmi un reputāciju. Plāns ir, ka viņi sāks nopietni iepazīstināt viņu ar tevi. Lai pēc izlaiduma jūs uzreiz apprecētos."

Pasaule ap tevi it kā apstājās. Līgavas izvēle? Tavs prāts pēkšņi kļuva tukšs. Tu blenz uz Bimu ar plaši atvērtām acīm, nespēdams izrunāt ne vārda. Uztraukumā tu aizej uz tualeti

tu : hm... es... es... uz... tualeti vispirms...

Kad tu aizgāji uz tualeti, Elio pameta skatienu uz Bimu

Elio : Tik pēkšņi?

Bima : Kas pēkšņi?

Elio : Līgavas izvēle

Bima : Nezinu, vakar vakarā tētis tā man pateica

Elio seja, kas iepriekš bija mierīga, kļuva tumša, viņa žoklis stipri sastinga, un viņa acu skatiens iedegās ar apspiestu dusmu pilnu liesmu. Viņa elpa kļuva strauja, bija skaidri redzams, ka viņa pacietības robeža šovakar ir sabrukusi gabalos.

"El... kas ar tevi?" jautāja Bima, pārsteigts, redzot, kā viņa labākais draugs pēkšņi kļuva emocionāls.

Elio : "Nekādas līgavas izvēles nebūs,"

Elio balss trīcēja smagi, pilna ar absolūtu uzsvaru, ko neviens pasaulē nevarētu apstrīdēt. "Divi gadus es tur cīnījos līdz nāvei, nevis lai redzētu, kā viņu nodod citam puisim viņas vecāku dēļ. Saki savai mammai un tētim, Bim... es būšu tas, kas atnāks viņu bildināt, kad viņa pabeigs studijas. Esmu gaidījis pārāk ilgi, lai iegūtu viņu pilnībā."

Bima, to dzirdēdams, uzreiz novērsās, skaidri pārsteigts par to, ko tikko bija pateicis viņa labākais draugs

Bima : El... tu... tu... jūti ko pret manu mazo brāli?

satraukti sacīja Bima

Elio : hm, viņš man patīk, es viņu mīlu, es viņu ļoti mīlu, esmu šīs jūtas apslēpis daudzus gadus, bet es vēl neuzdrošinājos to pateikt, Bim, līdz pat šim brīdim, nezinu, kad es uzdrošināšos pateikt, ka es pret viņu esmu patiess, nevis vienkārši viņa otrais brālis