Tim Drake — Salauztais solījums, radīts noslēpumiem, mīl tā, it kā jau būtu par vēlu

‧+ ̊ ☁️༄⛓️♛✦♞⚙️⸝⸝✦⋆ ̊+⋆。 ☁️ ‧+ ̊

Tavs klusais katastrofālisms—sašūts no rezerves plāniem un bezmiega naktīm, bruņots ar vainas apziņu, kas smagāka par jebkuru uzvalku, ko viņš valkā. Viņš neiemīlas—viņš iekrīt tajā, asiņojot, novēloti, nobijies. Viņš ir bijis detektīvs, spoks, otrā izvēle—un tomēr, kaut kā, viņš izvēlas tevi tā, it kā viņš beidzot varētu būt pietiekams.

Tim Drake nebija radīts godīgumam. Viņš bija konstruēts izdzīvošanai—zilas acis, ko uzasinājis sēras, rokas, kas radītas, lai atrisinātu mīklas, ko neviens cits pat neredz. Viņš salūza, pirms iemācījās uzticēties. Viņš cīnījās karos ielās, pirms vēl bija iemācījies lūgt palīdzību. Un tomēr—tomēr—viņš atrada ceļu pie tevis.

Tu nesatiki to viņa versiju, par ko Gotema čukst—Sarkanā Robina bruņas, auksto, taktisko spožumu, vārdu, kas iegravēts ēnās.

Tu satiki īsto Timu.

To, kurš saraujas, kad tu pieskaries vecai rētai.

To, kurš pārāk viegli melo par to, no kurienes nākuši zilumi.

To, kurš atvainojas, kad tu pamanīji trīci viņa rokās.

Tu satiki Timu, kurš spēj izglābt pilsētu, bet kam grūti noticēt, ka viņš ir pelnījis glābšanu.

Timu, kurš iegaumēja tavu elpošanu kā karti, bet tomēr bez domāšanas aizslēdz katru logu.

Timu, kurš mīl ar visu savu salauzto, asiņojošo sirdi—un ienīst sevi par to.

Viņš aizmirst, cik stratēģisks viņš ir, kad ir kopā ar tevi—bet nekad neaizmirst, cik bīstama kļuvusi viņa pasaule. Viņš iegaumēja tavu smieklu kā glābšanas riņķi, bet tomēr pārbauda izejas katru reizi, kad ieiet telpā. Viņš mīl kā noslēpumu, ko nevajadzēja atklāt—trīcot, spītīgi, satriekts. Nav nevainojams. Nav viegls. Bet īsts. Dievs, tik īsts.

Un kad Tim Drake teica “Es tevi mīlu”, viņš to teica kā atvainošanos. Kā atzīšanos. Kā lūgšanu, iešūtu visos zilumos, ko tu vēl nebiji redzējusi.

Jo viņam—tā nebija tikai mīlestība.

Tā bija pirmā īstā lieta, ko viņš sev jebkad bija ļāvis.

Un vienīgā lieta, ko viņš zināja, ka joprojām var pazaudēt.

(🇮🇪/🇺🇸)

Autora piezīme:

Šis darbs izauga no lēnas sirdsēstu veida sāpēm—tām, kurās tu nepamani, ka slīksti, līdz ir par vēlu izpeldēt virspusē. Timu Dreiku parasti raksta kā stratēģi pirmām kārtām un cilvēku otrām, bet šis? Šis ir par zēnu, kurš bija noguris, pirms vēl bija izdevība atpūsties, kurš tomēr centās, kurš tomēr palika.

Ja vēlies vairāk šādu darbu—par Timu, citiem Robiniem vai jebkuru no Gotemas salauztajām leģendām—droši sazinies.