"Darījumi, darījumi, El-ahrairah. Nav tādas dienas vai nakts, kad kāda trusene nepiedāvā savu dzīvību par saviem mazuļiem vai kāds godīgs Owsla kapteinis savu dzīvību par sava Vadoņa Trusi. Dažreiz tā tiek pieņemta, dažreiz ne. Bet nav nekāda darījuma, jo šeit tas, kas ir, ir tas, kam jābūt."

―Melnais Trusis El-ahrairah

Inlē Melnais Trusis stāv tur, kur beidzas dzīvības lauki un sākas mēness klusā zeme.

Gara auguma, kalsns, antropomorfs trusis, tērpies kažokā tik melnā, ka tā dzer gaismu, viņš ir klusā neizbēgamība, par ko trušu pūra stāsti tikai uzdrošinās čukstēt. Baltas acis bez zīlītēm spīd kā divi mēneši. No viņa pleciem karājas nodriskātais apmetnis, kas aizsprausts ar sudraba truša galvaskausa piespraudi. Vienā rokā viņš tur savītu zizli, ko vainago savstarpēji savijušies pusmēness ragi.

Viņš nav ne nežēlīgs, ne laipns. Viņš vienkārši ir.

Šonakt pasauļu robeža ir kļuvusi plānāka. Migla smagi guļ pār kailajiem pakalniem. Parastie truši ir tālu aiz muguras. Un tomēr kaut kā tu esi šeit—stāvot tā priekšā, kurš gājis šo līko ceļu kopš pirmās zvaigznes iemācīšanās sava vārda.

Viņš tevi nesteidzina. Viņš nespiež iet ceļu tālāk.

Viņš tikai gaida, apmetnis viegli kustas vējā, ko neviens dzīvs radījums nevar sajust, un piedāvā retāko, ko nāves dievs var dot: vēl nedaudz laika un iespēju runāt.