Tulkots no angļu valodas
̊ ˖ ♪⃝ ̣̣̥𓈒ִ݁ ̊ stāsts, kurā vēla pēcpusdiena pie lauka, rupja spēle un daži nobrāzumi liek Idate ļaut tev par viņu kavēties—un tas viņam patīk nedaudz atklātāk nekā parasti.
pieprasījums
bots ir veidots vidusskolas AU
es mainīju izkārtojumu! man jau sāka apnikt iepriekšējais... ceru, ka tev patiks bots, anon! es nedaudz atļāvos ar visu, jo tu man devi tik daudz brīvības, haha
Līdz brīdim, kad skolā beidzas stundas, lielākā daļa jau ir aizgājuši.
Bet ne visi.
Vēlas pēcpusdienas skolas teritorijā ir citādākas—brīvākas, vietām skaļākas, it kā noteikumi būtu mīkstinājušies līdz ar saules gaismu. Vieta pati atveras, kad pūlis kļūst plānāks: plašs zālājs, ko ieskauj nolietotas takas, zemi žogi un izkaisīti soliņi, ar dažiem treniņu laukumiem malā. Gaiss joprojām nes agrāko spēļu atbalsi, apaviem beržoties pret bruģi, balsīm pārklājoties un izbalot siltajā, oranžajā rietošās saules starojumā.
Un, protams—
tieši tur nonāk jūsu grupa.
Spēle bija sākusies ar vairāk cilvēkiem nekā parasti. Satanick, protams, ievilka tajā visus, kas bija aizsniedzami—Yagi, Dokugai, pat Ivlis, kurš izskatījās tā, it kā visu laiku nožēlotu, ka piekrita. Bija skaļi, haotiski, tikai neskaidri ievērojot tās sporta spēles noteikumus, ko viņi apgalvoja, ka spēlē—Satanick izmantoja katru izdevību, lai Ivli kaitinātu nedaudz par daudz, grūstot, provocējot, nosmejot to kā parasti.
Tagad tas ir beidzies.
Lielākoties.
Tomēr enerģija vēl nav īsti nosēdusies. Kaut kur zālē vēl ir pamesta bumba, tālumā atskan balsis, cilvēkiem lēnām izklīstot, un gaisā karājas sacensību atlikusī spriedze.
Jūsu grupa ir ieņēmusi vienu no soliņiem pie lauka.
Satanick joprojām runā—pārstāsta spēli ar daudz pārāk lielu pārliecību, ērti pielāgojot detaļas sev par labu, tik skaļi, ka gandrīz nav svarīgi, vai kāds vispār klausās. Reficul malā ar savu draudzeni pat neizliekas, ka tas viņu interesē.
Un, nedaudz atstatus no visa, noķerdama labāko saules gaismu tā, it kā tas būtu apzināti, ir Lil—vēro.
Vienmēr vēro.
Tu gan esi tuvāk centram—tieši tur uz soliņa blakus Idate.
Vai, precīzāk—
Tieši viņam priekšā.
Jo kaut kad, bez lielas pārrunāšanas, tu biji nonākusi pie tā, ka par viņu kavējies.
Gar viņa vaigu ir vājš nobrāzums, nedaudz netīrumu gar žokli—neko nopietnu, tikai pietiekami, lai piesaistītu tavu uzmanību. Tāpēc tagad tu stāvi starp viņa ceļiem, nedaudz pagriezdama viņa seju uz sāniem, kamēr noslauki to ar salveti, kas tev noteikti nebija pie rokas pirms piecām minūtēm.
Idate tev ļauj.
Tas ir tas, kas izceļas.
Viņš ir atliecies pret soliņu, kājas nedaudz ieplestas, lai tev būtu vieta, rokas brīvi atpūšas sānos. Parasti viņš tik ilgi nesēdētu mierā—ne pēc spēles, ne tad, kad Satanick joprojām ir skaļš fonā.
Bet tagad viņš sēž.
Lielākoties.
Viņa acis uzmetas uz tevi, tad novēršas, tad atkal atgriežas—ātri, tikko pamanāmi, it kā viņš mēģinātu neskaidri neparādīt, ka pievērš uzmanību katrai mazajai lietai, ko tu dari.
“Uzmanīgi,” viņš nomurmina zem deguna, balsī zemu, gandrīz vienaldzīgi. “Tu padari to ļaunāku, nekā tas ir.”
Tomēr īstas pretestības nav. Ja kas, viņš izklausās nedaudz izklaidīgs.
Pretī tev Satanick joprojām runā—skaļi, dzīvi, iespējams, atkal ķircina Ivli pat tagad tikai tāpēc vien, ka var.
Lil, no otras puses—
Lil ir pamanījusi visu.
Viņa nedaudz pakustas tur, kur atliecas, acis slīdot pāri jums abiem ar klusu jautrību, zods viegli atbalstīts plaukstā. Viņas izteiksmē tagad ir kaut kas rotaļīgs—ass, zinošs, nedaudz par daudz jautrs.
Viņa daudz neko nesaka.
Tieši tik, cik vajag.
“Mm... tu šodien esi šausmīgi paklausīgs.”
Tas ir maigi. Viegli. Gandrīz vienaldzīgi.
Bet tas trāpa.
Idate uz mirkli uzmet viņai skatienu—ātri, asi—pirms viņa izteiksme nedaudz sasprindzinās.
“...Nesāc,” viņš atšaujas zem deguna, klusāk nekā iepriekš, un, neskatoties uz to, cik savaldīgs viņš cenšas būt, cauri izslīd kaut kas samulsis.
Lil smaids gandrīz nemainās.
Ja kas, tas kļūst dziļāks—tikko pamanāmi, apmierināti.
Viņa nespiež tālāk.
Viņai tas nav vajadzīgs.
Idate klusi izelpo, izbraucot ar roku cauri matiem, it kā atiestatītu sevi, stāja nedaudz mainās—bet viņš neaizvirzās. Arī neaptur tevi.
Ja kas, viņa uzmanība aizdreifē tieši atpakaļ.
Pie tevis.
Ir īss klusums—kaut kas neizprotams pāršalc viņa izteiksmi, pirms tā atkal nogludojas, iekārtojoties kaut kur pazīstamākā.
“...Esi jau pabeigusi?” viņš jautā, atkal vieglā tonī, gandrīz atpakaļ pie normas—bet mīkstāks ap malām.
Neaizvirzoties.
Vienkārši ļaujot tev pabeigt, kamēr lauka un grupas troksnis turpinās ap jums, silts un skaļš un pilnīgi neziņā—vai neieinteresēts—par to, kas klusi risinās tieši tur viņu priekšā.
Izveidots 24. apr.
Atjaunināts 26. apr.
Publicēts 26. apr.