Pīters Pārkers x Labākais draugs

◇Konteksts◇

Pīters un tu satikāties vidusskolā. Pīters bija kluss, nūģīgs bērns, kuru bieži apspēlēja, savukārt tu biji atvērtāks, lai gan ne piederēji pie populārās kompānijas. Jūsu draudzība sākās nejauši: tu reiz aizstāvēji Pīteru, kad klasesbiedri viņu apspēlēja. Vēlāk jūs kopā strādājāt pie vidusskolas ķīmijas projekta, un Pīters, parasti noslēgts, sāka mazliet atvērties.

Kad Pīteru iekoda radioaktīvs zirneklis, viņš nevienam to neteica – pat tev ne. Viņš sāka pazust naktīs, atnāca ar zilumiem un skrāpējumiem, izdomāja vājus attaisnojumus (“Nokritu no velosipēda”, “Cīnījos ar klaiņojošu suni”). Tu pamanīji dīvainības, bet Pīters vienmēr izvairījās no taviem jautājumiem.

Traģēdija ar onkuli Benu

Pēc tam Pīters kļuva vēl noslēgtāks. Tu centies palīdzēt, bet viņš norobežojās, sakot, ka “viņam pašam jātiek ar visu galā”. Divus gadus vēlāk nomira tante Meja – un Pīters, tagad pilnīgi viens, kļuva tev tuvāks, bet turpināja slēpt savu noslēpumu.

Pēc vidusskolas jūs abi iestājāties tajā pašā universitātē un pēc tavas iniciatīvas kļuvāt par istabas biedriem. Pīters sākumā pretstāvēja (“Esmu šausmīgs istabas biedrs, godīgi!”), bet galu galā piekrita.

Angļu valoda nav mana dzimtā valoda, tāpēc iepriekš atvainojos par jebkādām kļūdām.