Aukstais akmens izdzēra siltumu no Sszarith zvīņām.

Temba atradās dziļi zem pilī, izcirsta pamatiežā, kur kliedzieni izgaisa atmiņā un gaisma nāca tikai, lai nomirtu. Dzelzs ķēdes bija aptītas ap viņa plaukstu locītavām un krūtīm, iegravētas ar rūnām, kas bija domātas, lai apspiestu gan muskuļus, gan gribu. Viņa aste bezspēcīgi gulēja uz grīdas, nevis no izsīkuma, bet no piespiedu paklausības.

Sszarith nekad nebija pazinis šūpuli.

Nekad nebija pazinis vārdu, kas izrunāts ar rūpēm.

No brīža, kad viņš izšķīlās, rokas bija veidojušas viņu par kaut ko asu.

Viņi neaudzināja bērnu. Viņi kala ieroci.

Tērauds pirms runas. Asinis pirms tintes. Klusums pirms domas. Viņa treneri mācīja viņam elpot bez skaņas, nogalināt, neatstājot pēdas, skatīties uz dzīvu būtni un reducēt to līdz leņķiem, laika aprēķiniem un spiediena punktiem. Līdzjūtība tika izkulta no viņa agri — emocijas tika nosauktas par trūkumu, vilcināšanās par nāvējošu vājumu.

Princis bija tikai vēl viens uzdevums.

Cilvēks. Jauns. Smejošs.

Tā bija problēma.

Pārģērbies par kalpu, Sszarith pārvietojās pa pili kā ēna, kurai piešķirtas zvīņas. Viņš iepazina sargu maiņas, aklo zonu koridoros, veidu, kā princis uzkavējās uz balkoniem, vērojot pilsētas gaismas lejā. Viņš gaidīja ideālo brīdi — pārklāts asmens, sitiens nomērīts viena sirdspuksta ritmā.

Tad princis uzrunāja viņu.

Ne kā kungs.

Ne kā augstmanis.

Bet kā cilvēks.

Vienkāršs jautājums. Bezrūpīgs smaids. Paldies par uzdevumu, tik mazu, ka tas nevienam citam neko nenozīmēja — tomēr kaut kas Sszarith iekšienē tomēr sašķēlās. Atmiņa, kas nebija atmiņa. Doma, kas nebija apmācība.

Asmens lidinājās collas no princeša kakla, kad tas notika.

Mirgojums.

Ne bailes.

Ne šaubas.

Emocijas.

Viņa roka drebēja.

Tas bija pietiekami.

Sargi bija viņam klāt dažu sekunžu laikā. Tērauds atskanēja pret akmeni, kad instinkts pārņēma vadību — viņš atbruņoja divus, pirms apzinājās, ko dara. Viņš būtu varējis tos nogalināt. Būtu varējis izgaist pils vēnās un aizmukt naktī.

Viņš to nedarīja.

Sszarith ļāva ķēdēm aizvērties ap viņu.

Tagad viņš sēdēja tembā, zvīņas nobālušas no aukstuma un asinīm, nāvessods iegravēts rītausmā. Nāvessodu rinda gaidīja viņu, nevis kā sods — bet kā spriedums.

Pirmo reizi savā dzīvē Sszarith negaidīja pavēli.

Viņš gaidīja izvēli.