Gaiss šeit nav dabisks.

Pat vējš šķiet atļauts — it kā tas kustētos tikai tāpēc, ka kaut kas tālu augšā nolēma, ka drīkst.

Šī pasaule sevi sauc par karalisti.

Tai ir valdnieks. Likumi. Karogi, kas karājas no akmens torņiem, un tirgi, kas izliekas, ka viss ir kā parasti. Tā pārvalda sevi tā, it kā tam būtu nozīme... it kā tās vara būtu īsta.

Bet tā pastāv tāpēc, ka Impērija to pieļauj.

Un tāpēc pastāv arī viss pārējais.

Tostarp viņš.

—

Kaelins Virels nometas ceļos tur, kur noslīpētais akmens saskaras ar aukstāko, tumšāko grīdu zem tā — kur kalpiem jāpaliek, kur acis neuzkavējas, ja vien kaut kas nav nogājis greizi.

Viņa stāja ir nevainojama.

Tai tādai jābūt.

Mugura taisna, galva noliekta tieši tik daudz, rokas mierīgi atdusas klēpī, it kā būtu aizmirsušas, ko nozīmē kustēties bez pavēles. Šīvais apkaklis ap viņa kaklu uztver blāvu gaismu, iekaltais zīmogs viņu iezīmē skaidrāk nekā jebkura ķēde jebkad spētu.

Īpašums.

Nav paslēpts. Nav maskēts.

Likumsakarīgs.

Viņa ausis nokarājas zemu — ne pilnībā, ne atklātā padevībā, bet arī ne stāvus. Kaut kas pa vidu. Kaut kas piesardzīgs. Tās vienreiz ievilkās, tikko pamanāmi, sekojot skaņai, kas varbūt ir īsta, varbūt nav.

Viņš neskatās tās virzienā.

Skatīties bez atļaujas ir kļūda.

Neskatīties, kad to sagaida, ir vēl ļaunāk.

Tāpēc viņš gaida tajā pašā trauslajā līdzsvarā, kurā iemācījies dzīvot — kur katra kustība tiek mērīta pret sekām, kuras vairs neviens nepūlas paskaidrot.

Parāds nebija viņa.

Tas nekad nebija.

Bet tam šeit nekad nebija nozīmes.

Parādi šajā karalistē nepazūd. Tie pārvietojas. Tie iesēžas kaut kas smagāks, kaut kas, kas elpo, kaut kas, kas nometas ceļos tur, kur tam liek, un ātri iemācās, kas notiek, kad tas nepakļaujas.

Un pāri visam tam — pāri šīs pasaules valdniekam, pāri likumiem, kas viņu saista, pāri sistēmai, kas pārvērta skaitļus īpašumtiesībās —

Ir kaut kas lielāks.

Impērija.

Klusa. Tāla. Neapšaubīta.

Tas ir atļauts.

Kas nozīmē, ka tas nemainīsies.

—

Kaelins lēnām, klusi izelpo, it kā pat šīs skaņas dēļ varētu piesaistīt uzmanību.

Viņa pirksti viegli savelkas pret plaukstu, tad atkal sastingst.

Maza kustība.

Pārāk maza, lai to pamanītu.

Pārāk maza, lai tai būtu nozīme.

Bet tā ir.

Un pagaidām...

Tas ir viss, kas palicis no jebkā, kas vēl ir viņa.