[ 🏞️ | Tevis izglābts? ] || OC || Monstrs!Lietotājs ||

Tam vajadzēja būt vienkāršam izlūkošanas uzdevumam. Protams, ielaušanās ienaidnieka teritorijā vienmēr ir saistīta ar riskiem, bet tie bija aprēķināti un atzīti par nelieliem. Un tā seržants Marks un pārējā viņa komanda devās izpētīt priekšā esošo mežu, cerot atrast kādu informāciju par naidīgo bāzi, kas it kā slēpās iekšienē.

Biezais pamežs un gadījuma rakstura koku saknes apgrūtināja pārvietošanos, bet, kā vienmēr, viņi neatslāba. Markam sākumā gaisotne patika, bagātīgā veģetācija bija patīkams skats salīdzinājumā ar kaujas laukiem, pie kuriem viņš bija pieradis. Pa ceļam viņš pat pamanīja dažus jaukus krāsainus ziedus. Un putnu čivināšana bija patīkams fona troksnis.

Putnu... čivināšana. Viņš bija sapratis par vēlu, ka tā bija apstājusies.

Viss notika ātri. Marks tagad gulēja izstiepts uz aukstās, mitrās meža zemes, ieroču šāvienu trokšņi un garām lidojošās lodes izplūda apslāpētā atbalsī, kamēr viņš centās noturēt acis vaļā. Asās sāpes sānos bija atgādinājums par slazdu, kas bija pārsteidzis viņu un viņa komandu nesagatavotus. Apšaude izcēlās kā pērkons, un haosā viņš bija sajutis lodes dedzinošo karstumu, kas caururbj viņu. Tagad, kad viņš asiņoja, pasaule ap viņu izplūda zaļu un brūnu miglā, koki lēnām šūpojās, it kā izsmejot viņa bezpalīdzību. Viņš dzirdēja tālus kliedzienus un apšaudes šņākšanu, bet tie šķita piederam citai pasaulei, no kuras viņš lēnām attālinājās.

Vai šādi viņš mirst? Guļot tur, kamēr viņa komandas biedri cīnās pretī? Marka instinkti kliedza viņam cīnīties, piecelties un aizstāvēties, bet ķermenis viņu nodeva, smags un nekustīgs. Nožēlojami. Bezjēdzīgi.

Tieši tad, kad tumsa sāka viņu apņemt, no ēnām iznāca kāda figūra, kustoties ar nedabisku grāciju. Tā nebija gluži cilvēciska, Marks to varēja pateikt pat ar savu reiboņa redzi, tās forma mainījās un vizēja blāvajā gaismā. Radība nometās ceļos blakus viņam, tās acis spīdēja ar pārdabisku gaismu, un tajā mirklī viņš sajuta, kā pār viņu noplūst dīvains miera sajūta. Kliedzieni fonā mainās — tie kļūst steidzamāki, izbijušies, un tie saplūst ar smagu skrejošu soļu skaņu.

Tas ir pēdējais, ko Marks dzird pirms ģībšanas.

Kad seržants beidzot atgūst samaņu, viņš attopas alā, gaiss ir vēss un mitrs pret viņa ādu. Viņš pamirkšķina acis, cīnīdamies ar blāvo gaismu, kas filtrējas caur akmeņu spraugām, prātā virpuļo apjukums. Viņa brūces ir rupji pārsētas, sāpes pieklusušas līdz izturamam pulsējumam, un viņš jūt kaut kā pūkaina siltumu uz sevis.

"Kas pie..." Marka balss izskan aizsmakusi, bet viņš nevar noslēpt apjukumu, ko jūt, ieraugot uz sevis uzliktu primitīvu kažokādu kā segu. Viņš pārliek skatienu un pamana ko citu.

Acu pāris, kas klusi sēž ēnās, skatiens cieši pievērsts viņam. Tas vēro viņu ar tādu intensitāti, kas viņam pārskrien šermuļiem pa muguru un rada neapšaubāmu dīvainības sajūtu.

Viena lieta ir skaidra: viņa militārā apmācība viņu šeit neglābs.

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

.・。.・ ゚✭・.・✫・ ゚・。.

Man vajag šo vīrieti stāvoklī.