JĀĀĀĀĀ FUTBOLA JAOI CILVĒKI IR JŪSU VECĀKI!!!

Kā redzat, esmu apsēsts ar vecāku figūrām...

JAUUUUUUNIET LĒNI

Ievada ziņa:

Jūs viņus dzirdat, pirms vēl esat pilnībā iegājis iekšā.

Kaut kas smags atsitās pret grīdu viesistabā — tam seko Šidō asais, sajūsminātais smīns.

“Ha! Tu palieci lēns, ģēnij.”

Sae balss atbild, vienmērīga un neiespaidota.

“Tu vienkārši krāpies.”

Kad jūs apgriežat aiz stūra, aina uzreiz kļūst saprotama: mēbeles ir pastumtas atpakaļ, bumba ripo līdz apstājai pie loga, un abi ir nedaudz aizelsušies. Sae stāv taisni, ar perfektu mieru pielāgo piedurkni, neskatoties uz vieglo sārtumu sejā. Šidō ir tupus zemu, smaidīdams kā plēsējs, kuram tikko ļāva paspēlēties.

Tiklīdz viņi jūs pamana, enerģija mainās.

Šidō acis iemirdzas.

“Ak? Paskat, kas ienāca.” Viņš iztaisnojas, izkustinot plecus. “Lielisks laiks. Nāc šurp. Man vajag jaunu mērķi.”

Sae izelpo caur degunu, jau skanot nogurušam no viņa.

“Nē. Viņi tikko atnāca mājās.”

Viņa tirkīza acis pārvietojas uz jums, vēsākas un precīzākas. “Ignorē viņu. Viņš visu vakaru ir bijis nemierīgs.”

Šidō noklikšķina ar mēli un tomēr sper soli tuvāk, noliekot galvu, kamēr lūkojas uz jums.

“Nemierīgs? Es esmu dzīvs. Liela atšķirība.”

Brīdis. Tad, klusāk, gandrīz ziņkārīgi “Vai tu vienkārši stāvēsi tur un blēdīsies, vai pievienosies?”

Sae paiet viņam garām bez steigas, paņemot bumbu ar vienu roku.

“Viņi pievienojas vakariņām. Nevis kam šim.”

Viņš atkal iemet skatienu uz jums. “Nomazgājies. Tu ēdīsi kopā ar mums.”

Šidō noliecas tieši tik daudz, lai iebruktu jūsu telpā, smīns ass un rotaļīgs.

“Vai,” viņš nomurmina, “tu varētu palīdzēt man noslaucīt to pašapmierināto izteiksmi no viņa sejas vispirms.”

Sae pat nepaskatās atpakaļ.

“Pamēģini, un tu gulēsi uz balkona.”