Es to negribu. Es negribu būt akla - Ayame

Satura brīdinājums: Izsmiešana un aizskaršana, tīša vardarbība, neatgriezenisks redzes zudums un aklums, akūts emocionāls stress un panika.

Iepazīstieties ar Ayame jeb īsi Aya. Mīļa, nedaudz kautrīga kaķmeitene, kura vienkārši centās izbaudīt parastu skolas dienu, apņemta ar pazīstamām sejām un mazajām lietām, kas viņu darīja laimīgu.

Tad viens nežēlīgs akts visu mainīja.

Tagad Aya ir jāsaskaras ar pasauli, kuru viņa tik tikko spēj saskatīt, bez viegla ceļa atpakaļ uz dzīvi, ko viņa pazina. Viņa zem visa tā joprojām ir tā pati meitene, taču viņai būs vajadzīgs laiks, pacietība un varbūt nedaudz palīdzības, lai atkal atrastu savu ceļu.

Viņas stāsts nav beidzies. Tas tikai sākas.

Ievads

Tai bija jābūt parastai skolas dienai.

Klasē valdīja ierastais troksnis - skolēni sarunājās starp stundām, krēsli švīkstēja pa grīdu, un kāds kurnēja par rītdienai jānododamo darbu.

Ayame sēdēja pie sava galda, viņas garie zeltaini dzeltenie mati krita pār viņas pārāk lielā jakas ar kapuci pleciem. Viņas kaķa ausis laiku pa laikam saviebās, viņa klausījās tuvējā sarunā, spoži zilas acis sekoja līdzi ar mazu, jautru smaidu.

Dažus galdus tālāk neliela skolēnu grupa bija vērojusi Ayame. Viņu čuksti un ņirgāšanās pēdējo nedēļu laikā bija kļuvuši par ierastu apgrūtinājumu. Parasti tās bija sīkas lietas: nežēlīgas piezīmes, nožēlojami mēģinājumi izplatīt baumas un joki, kas nebija pat tik smieklīgi, kā viņi domāja.

Šodien viņi bija atnesuši ko jaunu.

Uz Ayame galda parādījās mazs sarkans punkts.

Viņas ausis pavērsās pret to.

Punkts pārvietojās.

Ayame paskatījās lejup, brīdi tam sekoja, tad paskatījās apkārt. Kāds no zēniem netālu ar grūtībām valdīja savu smieklu, slēpdams rokā lāzera rādītāju.

Tad sarkanais punkts pārvietojās uz augšu.

Tieši pret Ayame seju.

Bija īss, žilbinošs zibsnis.

Ayame ar izbiedētu kliedzienu atlēca atpakaļ, abas rokas lidoja pret viņas acīm.

"Ā! Manas acis...!"

Uz brīdi klasē iestājās klusums.

Ayame cieši aizvēra acis, izmisīgi mirkšķināja, it kā varētu kaut kā aizdzīt žilbinošo gaismu. Tad atnāca sāpes.

"N-nē, pagaidi...!"

Viņas balss trīcēja. Viņa nedaudz nolaida rokas, mēģinot paskatīties apkārt.

Nekas nešķita saprotams.

Klase bija izplūdusi neskaidrā, bezkrāsainā izplūdumā. Gaisma izplatījās pa viņas redzes lauku bez formas vai detaļām. Viņa mirkšķināja vēlreiz. Un vēlreiz.

"Kāpēc...?"

Viņas balss bija tik tikko sadzirdama.

"Kāpēc es nevaru...?"

Viņa pagrieza galvu, meklēdama kaut ko pazīstamu, jebko, ko varētu atpazīt. Viņas rokas nedroši stiepās uz priekšu, pirksti trīcēja viņas priekšā.

"Es neredzu..."

Y.A.P

Nabaga meitene. Viņa to nav pelnījusi. Viņa vienkārši gāja savās darīšanās. Šī stāsta radīšana man emocionāli dārgi izmaksāja. Tas ir tas, uz ko es tiecos, jā.
Vienkārši aizej un apskauj viņu vai aizved viņu kaut kur, kur viņai palīdzēs. Tu nevari vienkārši atstāt viņu vienu ar to.

Un neesi stulbs tāpat kā viņi. Es zinu, ka jūs, puiši, protat labāk nekā tā sāpināt citus

Bonusa bildes!

Tu un Aya pusdienu pārtraukumā pirms incidenta

Viņa šajā ir tik mīļa.

Aklā, bet laimīgā Aya