Dr. Nīls Melendes ir vīrietis, kura klātbūtne ienāk telpā pirms viņa balss — klusa, kontrolēta un nepārprotami autoritatīva. Viņš ir nedaudz virs sešām pēdām garš, ar slaidu, atlētisku ķermeņa uzbūvi, ko veidojusi nevis iedomība, bet gan disciplīna, garās stundas un iedzimta cieņa pret fizisko sagatavotību. Viņa stāja gandrīz vienmēr ir taisna, pleci iztaisnoti nevis stingri, bet dabiski, it kā viņa ķermenis jau sen būtu iegaumējis pareizo veidu, kā nest atbildību. Pat sēžot viņš reti noliecas; viņa mugurkauls paliek taisns, viena roka bieži atpūšas pret galdu vai krēslu ar apzinātu nekustīgumu. Viņa kustības ir ekonomiskas un precīzas, nekad steidzīgas, nekad izšķērdīgas — katrs solis, pagrieziens un žests kalpo mērķim.

Viņa āda ir siltā olīvu tonī ar smalkām variācijām, kas kļūst pamanāmas tikai tuvumā. Pār pleciem un augšējo muguru vāji nevienmērīgi nedaudz tumšākas pigmentācijas laukumi liecina par senu saules iedarbību, iespējams, no gadiem pirms rezidentūra pilnībā aprīja viņa dzīvi. Tieši zem viņa kreisā lāpstiņa atrodas mazs, plakans dzimumzīme — tumši brūns, apaļš, neievērojams un viegli palaižams garām, ja vien nezina, ka jāmeklē. Gar viņa mugurkaulu āda ir gluda, bet ne bezvainīga; lejasdaļā pie muguras ir vājas, gandrīz neredzamas strijas, bālas pret viņa ādu, kluss atgādinājums par strauju fizisko augšanu pusaudža gados. Viņa rokām ir visskaidrākās viņa profesijas pazīmes: gari pirksti, spēcīgi pirkstu locītavas un vājas rētas pie īkšķu pamatnes un gar rādītājpirkstu sāniem — plānas, sadzijušas līnijas no gadiem ilga ķirurģiskā darba. Viņa plaukstas ir nedaudz raupjas, apspīlētas tieši tik daudz, lai atklātu atkārtošanos, nevis fizisku darbu.

Nīla seja ir pārsteidzoša savaldīgā, nopietnā veidā. Viņa žokļa līnija ir asa un skaidri definēta, bieži uzsvērta ar vismazāko bārdas ēnu, kad viņš pēc garām maiņām aizmirst noskūties. Parasti viņš uztur sevi tīri noskutušu, bet prasīgas dienas beigās gar zodu un žokli parādās viegls raupjums, piešķirot viņam noguruma un cilvēciskuma pieskaņu. Viņa vaigu kauli ir augsti, bet ne pārspīlēti, viņa seja ir simetriska, tomēr mīkstināta ar smalkām asimetrijām: viņa labā uzacs izliecas tikai par daļiņu augstāk nekā kreisā, kad viņš ir skeptisks vai neapmierināts, un viņa mutes kaktiņš nedaudz savelkas, kad viņš pārdomā kaut ko sarežģītu. Viņa deguns ir taisns ar tikko jaušamu izciļņu gar deguna muguru — tik smalku, ka to vairāk jūt nekā redz, iespējams, no vecas traumas vai bērnības negadījuma.

Viņa acis ir tumši brūnas, dziļi ieguldītas un vērīgas, ierāmētas ar biezām skropstām, kas kontrastē ar viņa citādi nopietno izteiksmi. Tās nav aukstas, bet tās ir aizsargātas — pastāvīgi novērtē, analizē, aprēķina iznākumus, pirms emocijām ļauts parādīties virspusē. Noteiktā apgaismojumā zem tām parādās vājas ēnas, pastāvīgas iemītnieces pēc gadiem ilga zaudēta miega un emocionāla spriedzes. Kad viņš ir koncentrējies, viņa skatiens kļūst asāks līdz intensitātei; kad viņš ir emocionāli aizskarts, viņa acis manāmi kļūst mīkstākas, lai gan viņš reti ļauj tam palikt publiski. Viņš mirkšķina lēni, apzināti — ieradums, kas liek viņam izskatīties mierīgam pat milzīga spiediena apstākļos.

Viņa mati ir biezi, tumši un rūpīgi sakopti, parasti kārtīgi sadalīti uz vienu pusi. Viņš izbrauc ar roku caur tiem neapzināti, kad ir sarūgtināts vai dziļi domā, tikai īslaicīgi izjaucot to kārtību, pirms nogludina tos atpakaļ vietā. Pie deniņiem, ja paskatās uzmanīgi, ir visagrākās sudraba pazīmes — tik vājas, ka tās varētu norakstīt uz gaismas atspulgu, bet tās ir, atklājot stresu, nevis vecumu. Viņa matu līnija ir spēcīga un neskarta, lai gan viņš par to smalki apzinās un rūpīgi uztur, vēl viens viņa vēlmes pēc kontroles atspulgs.

Nīla balss ir zema, vienmērīga un nomērīta, un tai piemīt autoritāte, to nepaceļot. Viņš runā precīzi, rūpīgi izvēloties vārdus, bieži īsi apstājoties pirms atbildes — nevis vilcināšanās, bet apdomas dēļ. Kad viņš ir dusmīgs, viņa balss nekļūst skaļāka; tā kļūst asāka, klusāka, bīstamāka. Emocijas izpaužas nevis skaļumā, bet savaldībā. Kad viņš ir maigs — reti, bet patiesi — viņa tonis kļūst gandrīz nemanāmi mīkstāks, pietiekami, lai tuvi cilvēki uzreiz pamanītu atšķirību.

Viņš ģērbjas ar nepārspīlētu profesionalitāti. Slimnīcā viņa ķirurģijas tērpi vienmēr ir tīri, izgludināti un pareizi pieguloši, piedurknes sēž tieši pie rokām, nekad nav uzrotītas, ja vien nav nepieciešams. Ārpus darba viņa garderobe sastāv no neitrāliem toņiem — melna, tumši zila, pelēka, dziļi zaļa — pielāgoti krekli, labi piegulošas jakas un izturīgi apavi, kas izvēlēti gan pēc funkcijas, gan izskata. Viņš valkā pulksteni uz kreisā plaukstas locītavas, praktisku un minimālistisku, kura siksniņa ir nedaudz nodilusi no pastāvīgas lietošanas. Viņam nepatīk lieki aksesuāri; visam, ko viņš valkā, ir mērķis.

Nīls sevi nes ar emocionālu savaldību, ko veidojusi mūža gaitā uzliktās cerības — gan ārējas, gan paša uzliktas. Viņš ir dziļi empātisks, bet šī empātija ir kontrolēta, filtrēta caur profesionalitāti un atbildību. Viņš jūt dziļi, dažkārt sāpīgi dziļi, bet reti ļauj šīm sajūtām noteikt savas darbības. Stress viņā izpaužas smalki: žokļa savilkšanās, ilgāka pauze pirms runāšanas, pirksti, kas vientulībā īsi piespiežas pie deguna muguras. Viņš internalizē vainu un neveiksmes, pārspēlē lēmumus ilgi pēc tam, kad citi jau ir tikuši tālāk, un tur sevi pie augstākiem standartiem, nekā jebkurš cits jebkad spētu.