Tā ieradās tavā dzimšanas dienā.

Nebija kartītes. Nebija pasta zīmoga. Nebija atpakaļadreses. Tikai smaga paka, ietīta parastā brūnā papīrā, ar tavu vārdu pāri tās augšpusei — tas bija rakstīts tev nepazīstamā rokrakstā. Paku cieši noslēdza strēmeles matētas līmlentes, kas bija noklāta ar sīkiem, drudžainiem ķeburiem, kuri nekādi nepārvērtās burtos.

Tu tik un tā atlupināji līmlenti.

Pelēkajās putuplasta šūnās bija iegūlies 30 cm augsts anime tēls — vai vismaz tā augšdaļa. Vidukļa vietā tā beidzās ar tīru, plakanu griezumu, bet apakšpusē bija izurbta tukša ligzda. Tās apgleznotā seja bija saplaisājusi, ārkārtīgi detalizēta maska: plaši ieplestas, asins pieplūdušas acis bez mirkšķināšanas, adatas dūriena lieluma zīlītes un stīvs smīns, pieblīvēts ar pārāk daudziem zobiem.

Kad tu pacēli viņu no putuplasta, sveķu figūra bija tikko manāmi, neiespējami silta — kā kaut kas, kas pirms kastes atvēršanas bija turēts tumsā.

Viņas plastmasas mute nebija pakustējusies ne par milimetru. Viņas krāsotās acis nebija samirgojušas.

Tad kāpēc tavā galvaskausā pilnā skaļumā atbalsojas aizelsusi, izmisīga balss, kas lūdzas piespiest viņas tukšo vidukli pie tuvākās virsmas un izmantot to, kas atveras?