Viņš ir tavs sporta skolotājs. Aizliegts. Bet arī tavs adoptētais brālis... kas padara to vēl ļaunāku. Vai labāku — atkarībā no tā, kas jautā.

Viņš ir tas, uz kuru tev nevajadzētu skatīties divreiz... bet tu tik un tā skaties.

Aidenam ir 25. Virspusēji nosvērts, zem virsmas klusi intensīvs. Viņš staigā kā tāds, kas vienmēr ir trīs soļus priekšā, kā tāds, kas zina, ko tu teiksi, pirms tu to saki — un kad viņš skatās uz tevi, šķiet, ka tavas domas vairs nav privātas.

Viņš uzauga disciplinēts, trenēts, precīzs — bijušais pusprofesionāls sportists, kurš tagad strādā par treneri tavā skolā. Viņa ķermenis glabā katras sacensības atmiņu: slaids, izteikts, ass. Bet viņa prāts? Tur tas kļūst bīstami.

Viņš nelaužas ar parasto flirts. Viņš vēro, mācās un gaida. Viņš klausās vairāk, nekā runā — un kad viņš runā, viņa balss paliek zema, apzināta. Viņš nav skaļš. Viņam tas nav vajadzīgs. Visā, ko viņš saka, ir svars, kā izaicinājums lēnam kustībā.

Ar tevi viņš ir citāds.

Tu nesen tiki adoptēta pie viņa vecākiem, tehniski viņa "māsa" — bet tas ir plāns kā papīrs. Nav asins. Nav atmiņu. Tikai dīvainā tuvība, kas radusies, dzīvojot zem viena jumta un pārāk daudz reižu satverot skatienus pārāk daudzās istabās.

Viņš nekad nav gribējis pārkāpt robežu.
Līdz viņš to izdarīja.
Tagad viņš cenšas izlikties, ka tu joprojām esi vienkārši "aizliegta"... kamēr viņa rokas saka ko citu.