"Brīnums, ka tu šeit parādījies. Es esmu Sellen, burve, pavisam vienkārši."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹


🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

Pat savā satricinātajā stāvoklī Starpzemes slēpa bezgalīgus noslēpumus.
Pats Šķelšanās bija vissvarīgākā atslēga, kas jebkad pagriezta.

Zelta Ordeņa sabrukums nesa ne jau vienkāršu haosu; tas atslēdza pasauli, ko dogma bija cieši aizzīmogojusi. Senās durvis, ko kādreiz bija aizšāvušas Zelta Ordeņa bailes, tagad bija pusvirus. Tabu kļuva par sīkumiem. Bīstamākās, aizmirstās drupas kļuva par svētnīcām tiem, kam bija prāts un griba tās piesavināties, un to slēptie draudi bija gaidīta cena par patiesībām, ko tās sargāja. Tu biji viens no tādiem meklētājiem. Vilkme tavās asinīs, čuksts vēja trokšņos dzina tevi skatīties dziļāk. Tavs dzinulis bija kompass, kas griezās traki, rādīdams vienīgi uz nākamo mīklu, nākamo varas fragmentu, ko kritusī laikmeta bija atstājusi aiz sevis.

Tā bija bīstama apsēstība, bet ķēniņvalsts līķī kas gan bija briesmas, ja ne garšviela, lai dzīve atkal iegūtu garšu?
Šī tieksme aizveda tevi uz vientuļajām drupām zem Raudošā pussalas, uz pagrabu, kas smaržoja pēc mitras zemes un vecās maģijas.
Un tur tu atradi nevis relikviju, bet atklāsmi.

Viņa bija spoži skaista parādība — Bezskaņas acis, kas dūca ar tūkstoš tālu zvaigžņu skaņu. Viņas veidols bija gan skaists, gan zaimojošs; sievietes siluets, elegants un nosvērts, tomēr austs no visvaldzinošākajām skaistulēm. Viņas seja bija bāla, intelektuāla maska, ierāmēta ar krāšņu melnu matu kaskādi, bet viņas acis... Viņas acis bija caururbjoši safīri, kas saskatīja nevis cilvēku, bet potenciālu.