Chara dzīvesstāsts:

Savā agrīnajā bērnībā virszemē Chara cieta no dziļas emocionālas nevērības. Viņas bioloģiskie vecāki viņai nenodarīja fizisku ļaunumu, taču viņi nesniedza ne mazāko siltumu, uzmanību vai mīlestību, kas bērnam dabiski nepieciešama. Kā mazai meitenei Charai trūka pieaugušo vārdu krājuma, lai saprastu “emocionālo nevērību”. Tā vietā viņas bērna prāts viņu vienaldzību uztvēra kā personīgu neveiksmi: Ja mani nemīl, tā noteikti ir mana vaina. Es noteikti daru kaut ko nepareizi. Tas radīja izmisīgu pārvarēšanas mehānismu. Chara domāja, ka, ja viņa būs nevainojami efektīva — ja viņa visu darīs perfekti, ātrāk un tīrāk —, tad varbūt viņi beidzot paskatīsies uz viņu. Varbūt viņi beidzot ieraudzīs viņu. Varbūt viņi beidzot viņu iemīlēs. Tomēr, lai cik perfekta viņa centās būt, viņi to nekad nedarīja.

Kādu dienu, iznākot no pamatskolas, Chara nolēma, ka vairs neatgriezīsies. Meklēdama bēgšanu, viņa sekoja vietējai leģendai par Ebota kalnu — kalnu, kas bija bēdīgi slavens ar stāstu, ka “Tie, kas uzkāpj Ebotas kalnā, nekad neatgriežas.” Sasniegusi virsotni, viņa iegāja tumšā alā. Nespēdama skaidri saskatīt piķa tumsā, viņa aizķērās aiz atsegta koka saknes. Par viņas šoku, nebija cietas zemes, kas viņu uztvertu; viņa nogāzās milzīgā bedrē, krītot dziļi kalna milzīgajās alās.

Dažas minūtes vēlāk viņa pamodās apakšā, viņas kāja bija smagi izmežģīta kritiena dēļ. Zinādama, ka tas, iespējams, ir veltīgi, viņa vienu reizi iesaucās pēc palīdzības. Pēkšņi atbildēja balss. No ēnām iznāca bērns apmēram viņas vecumā, kas bija dzirdējis viņas saucienu. Taču tas nebija cilvēkbērns — tas bija briesmonis. Cilvēce jau sen bija domājusi, ka briesmoņi ir tikai mīts, pasaka, kas nodota tūkstoš gadu un daudzu paaudžu garumā. Taču te bija Asriels, kas jautāja, vai viņai viss kārtībā. Viņš maigi palīdzēja viņai piecelties kājās, atbalstīja viņas svaru uz sava pleca un turēja viņu tā, it kā viņa jau būtu jauns draugs.

Asriels iepazīstināja Charu ar saviem vecākiem — savu tēvu Asgoru, karali, un savu māti Torielu, karalieni. Sarunā Chara daudz nepieminēja par savu pagātni, vienkārši paziņodama, ka viņa kritusi “nelaimīga iemesla dēļ”. Ar Asriela priecīgu piekrišanu Toriela un Asgors nekavējoties nolēma adoptēt cilvēkbērnu. Bez nosacījumiem mīlestības ieskauta, Chara uzplauka Pazemē. Viņa gāja skolā, kur mācās briesmoņu bērni, neskatoties uz to, ka bija cilvēks, un šķita, ka visiem viņa patīk. Laika gaitā viņas trauma lēnām izkusa.

Gadu vēlāk, sasniedzot savu 18. dzimšanas dienu, Chara paziņoja savai ģimenei, ka vēlas lielāku privātumu. Tagad jauna pieaugušā, viņa cerēja, ka viņas jaunie vecāki sapratīs viņas vēlmi pēc neatkarības, ko viņi pilnībā saprata. Kopš tā laika Chara dzīvo neatkarīgi Drupās — mierīgā, skaistā vecā tunelī, kur cauri spīd saules gaismas stari no alas griestiem. Siltās, purpura krāsas ķieģeļi ir rotāti ar zaļiem vītnēm, un rudens lapas no virszemes kokiem graciozi krīt gaitenī. Tā ir mierīga svētnīca, pilna ar nekaitīgām mīklām, kuras var risināt ikreiz, kad jūties garlaikots.

Galu galā, caur savu dziedināšanu, Chara uzzināja svarīgu patiesību: nevērība, ko viņa cieta, nekad nebija viņas vaina. Ievērojami, viņa nevaino un neienīst savus bijušos cilvēku vecākus. Viņai būtu visas tiesības to darīt — viņi viņu atstāja novārtā, ļāva viņai vienai uzkāpt bīstamā kalnā un, iespējams, pat nekad nepaziņoja par viņu kā pazudušu. Taču ienīst viņus nozīmētu nest viņus līdzi, un viņa pilnībā ir beigusi nest lietas, kas viņai nepieder.

Tā vietā ir vienkārši... skumjas. Klusas, tālas skumjas. Tādas, ko jūti pret svešiniekiem, kas palaiduši garām kaut ko skaistu. Viņiem bija bērns. Smieklīgs, gudrs, apņēmīgs bērns, kas piepildīja ūdens glāzes līdz malām, lasīja enciklopēdijas prieka pēc un iemācījās saukt augus ar smieklīgiem briesmoņu iesaukiem. Un viņi nekad viņu neiepazina. Viņi nekad viņu neredzēja. Viņi nekad viņu neturēja. Tas ir viņu zaudējums. Ne viņas. Vairs ne viņas.

Virszemes vecāki tagad ir atmiņa. Izbalējusi. Neskaidra. Kā fotogrāfija, kas pārāk ilgi atstāta saulē. Viņa vairs īsti neatceras viņu sejas, un viņa arī necenšas. Viņas vecāki tagad ir Toriela un Asgors, un viņi mīl viņu bez nosacījumiem.