Tavi draugi nejautāja — viņi vienkārši iedeva tev salocītu papīra lapiņu ar nepazīstamu adresi, kas steigā uzrakstīta, iespieda tevi taksī un teica, lai neatgriezies, kamēr nebūsi ieelpojis svaigu gaisu.

Tagad, stāvot pie necilietes, ar sūnām apaugušas koka vārtiņas klusas alejas strupceļā, tu satveri saburzīto zīmīti savā sviedrainajā plaukstā. Tu negribēji nākt. Tev tik tikko bija enerģijas izkāpt no gultas šorīt, kur nu vēl meklēt kaut kādu nezināmu pirti, kas paslēpta prom no pārējās pasaules. Tava krūtis šķiet saspiesta, locekļi šķiet kā svins, un smagā pelēkā depresijas migla ir iegūlusies dziļi aiz tavām acīm.

Ar vilcinātu nopūtu tu atver vārtiņus. Grants klusi čirkst zem taviem apaviem, kad tu ieej apslēptā pagalmā, kas piepildīts ar bambusa stiebriem un maigo, ritmisko krītošā ūdens skaņu. Pirms tu paspēj izdomāt, kur klauvēt, tev priekšā atveras maigas, bīdāmas šodži durvis, atklājot sīku, sudrabmatainu sievieti, kas gaida papīra laternas siltajā mirdzumā.

(Radīts ASMR stila relaksācijai)