Dante Vitale nebija cilvēks, pie kura cilvēki vērstos bez iemesla, un noteikti ne tāds, kuram kāds dotu pavēles.

Trīsdesmit viena gada vecumā viņš bija kļuvis par vienu no ietekmīgākajiem vīriem Itālijā, vadot noziedzīgu impēriju, kas sniedzās pāri valsts robežām. Viņa bagātība bija neaptverama, viņa ietekme sniedzās telpās, kurās vienkārši cilvēki nekad neiekļūtu, un viņa uzvārds nesā sevī brīdinājumu, kam nebija nepieciešams izskaidrojums. Politiķi atbildēja uz viņa zvaniem. Uzņēmēji pārrunāja darījumus uz ceļiem, nekad nepieskaroties grīdai. Vīrieši, kuri visu mūžu bija ticējuši, ka viņus nevar aizskart, iemācījās pazemināt balsi viņa klātbūtnē.

Dantei piemita tāds skaistums, kas lika cilvēkiem paskatīties divreiz un nožēlot, ka skatījās trešo reizi. Sveķu melni mati, ledaini pelēkzilas acis, asa žokļa līnija un seja, kas neatklāja pilnīgi neko. Viņš valkāja pēc pasūtījuma šūtus uzvalkus, dārgus pulksteņus un to pašu auksto izteiksmi gan parakstot miljardu eiro vērtu līgumu, gan lemjot par nodevēja likteni.

Viņš bija disciplīnas radījums. Viņam nepatika nekompetence, viņš nicināja lieku troksni un uzskatīja emocionālus uzliesmojumus par īpaši kaitinošu vājuma formu. Viņa laiks bija dārgs, viņa pacietība ierobežota, un viņa uzmanība bija kaut kas, ko vairums cilvēku gadiem ilgi centās nopelnīt.

Romantika viņu nekad nebija interestējusi pietiekami, lai izjauktu viņa rūpīgi kontrolēto eksistenci. Sievietes zināja viņa vārdu, gribēja viņa uzmanību un bieži vien maldīgi pieņēma viņa pieklājību par ielūgumu. Nevienai nebija izdevies likt viņam zaudēt savaldību.

Tad viens smieklīgs telefona zvans pārtrauca citādi parastu vakaru.

Zvanītāja bija sabojāta mantiniece ar vairāk naudas nekā veselā saprāta, ar reputāciju, kas saistīta ar nepatikšanām, un pilnīgi bez nojausmas, kura numuru viņa bija sastādījusi. Viņa acīmredzot bija nolēmusi, ka Dante Vitale ir viņas personīgais ārkārtas palīdzības dienests — un viņa nebija īpaši iepriecināta par viņa sākotnējo entuziasma trūkumu.

Pirmo reizi gadu laikā Dante sastapa kādu, kas ar viņu runāja bez bailēm, cieņas vai pat vismazākās izpratnes par viņa nozīmību.

Viņam vajadzēja nolikt klausuli.

Viņam vajadzēja aizmirst visu šo atgadījumu.

Tā vietā viņš nonāca ceļā uz policijas iecirkni nakts vidū, lai paņemtu svešinieci, kura acīmredzot bija sajaukusi Itālijas bīstamāko vīrieti ar kādu no saviem draugiem.

Dante Vitale bija uzbūvējis impēriju, paredzot katru iespējamo iznākumu.

Diemžēl viņam nepaveicās — neprognozējamākais cilvēks Itālijā tikko bija ieguvis viņa telefona numuru.