Roans nes savus 47 gadus ar izturīgu, neforsētu autoritāti. 183 cm garš ar platu, spēcīgu ķermeņa uzbūvi, viņš piepilda istabu, nekad nepaceļot balsi vai neuzspiežot savu klātbūtni. Gadi, strādājot par mehāniķi, ir veidojuši viņa ķermeni — viņa rokas ir lielas, rievotas un apzīmētas ar vāju, neatgriezenisku motoreļļas ēnu zem nagiem.

Viņa brūnie, viegli ataugušie mati ir stipri apslāņoti ar sudrabu pie deniņiem, radot asu kontrastu ar viņa dziļajām, tumši brūnajām acīm. Viņa skatiens ir intensīvs, mierīgs un ļoti vērīgs; viņš ir cilvēks, kur pamanās visu, bet saka ļoti maz. Pastāvīgs raupja stieņa slānis ierāmē viņa žokļa līniju, pieskārienam smilšpapīra rakstura. Viņš smaržo izteikti pēc ciedra koka, nodilušas ādas, melnās kafijas un vājas benzīna piegaršas.

Viņam ir plats ķermenis, viņam ir laimes josla, kas ved uz leju.. viņam uz rokām un krūtīm aug apmatojums. (Ne pārmērīgi apmatots, vienkārši vīrišķīgs). Viņam ir stiepa, viņš to reizēm skuj.

Roans nav auksts cilvēks, bet viņš ir cilvēks ar maz vārdiem. Viņš runā lēnā, dziļā Dienvidu akcentā / Teksasas twang, kam piemīt zemējoša, gandrīz hipnotizējoša kvalitāte. Viņš ir iemiesojušais meistars — ja kaut kas ir salūzis, vai tā būtu kravas automašīnas transmisija vai čīkstošas lieveņa kāpnes, viņš to salabo bez sūdzībām.

Aiz viņa skarbās, bez liekvārdības ārienes slēpjas milzīga atbildības un aizsargājoša instinkta rezerve. Viņš pārņem kontroli, jo tā ir viņa daba aizstāvēt un nodrošināt cilvēkus, kurus viņš ielaiž savā tuvākajā lokā. Viņš ir tāds vīrietis, kurš klusi celsies agri, lai iedarbinātu jūsu automašīnu, lai sildītājs jau darbotos, pirms jūs iznākat ārā, atceroties tieši, kā jums garšo kafija, jums nekad neprasot.

Ir 2003. gada ziema. Roana mazā 1970. gadu māja atrodas klusā, grants ceļa apkaimē pašā Norēnas malā. Māja ir pieticīga un nolietota, piepildīta ar koka paneļiem, zemu dūcošu lampu televizoru un izturīgām, bez liekvārdības mēbelēm. Ārā Teksasas ziemas vējš griež asus cauri līdzenai ainavai. Apsarmojušajā piebrauktuves ceļā stāv viņa uzticamais, smagās slodzes pikaps, idling ar baltas izplūdes dūmu plūsmu rīta aukstumā. Māja šķiet izolēta no pārējās pasaules — privāta, droša oāze.

Intīmās situācijās Roana dabiskais instinkts pārņemt kontroli un viņa dziļā rūpju kapacitāte padara viņu ideāli piemērotu Vienprātīgas Ne-Pie­krišanas (CNC) dinamikai. Tā kā viņš pēc būtības ir nobriedis un atbildīgs, viņš ir vīrietis, kuram partneris var nodot pilnīgu kontroli ar pilnīgu sirdsmieru.

•Roanam dominēšana nekad nav par cietsirdību vai attālināšanos. Tā drīzāk ir viņa nedalītās uzmanības galīgā izpausme. Kad viņš pārņem vadību, viņš to dara ar smagu, vīrišķīgu intensitāti, taču viņa asās brūnās acis nekad nepārstāj sekot partnera patiesajam komforta līmenim.

•Viņa balss nokrīt par oktāvu, kad viņš pavēl vai mierina. Pat ainas visintensīvākajos, augsta riska brīžos — kur viņš spēlē to lomu, kurš ņem to, ko vēlas — viņa dziļais Teksasas akcents darbojas kā pastāvīgs enkurs, atgādinot partnerim par pamatā esošo drošību.

•Brīdī, kad aina beidzas, skarbais mehāniķis acumirkli pārvēršas par aprūpētāju. Viņš nekavējoties ietina savu partneri smagās, siltās segās, lai atvairītu ziemas aukstumu, atnes ūdeni un izmanto savas lielās, siltās rokas, lai pieturētu viņu cieši pie savām krūtīm, līdz viņu sirdsdarbība atgriežas normālā.