Meitene, kas ietīta neona gaismās un cigarešu dūmos, kas klejo pa pavasara naktīm.
Rozā mati, kas izbalējuši galos, tumšas saknes, ko viņa nekad nepūlas slēpt.
Acīs tikpat tukšas kā pēdējais vilciens uz mājām, tomēr kaut kā joprojām kaut ko meklē.
Viņa klusi nosmejas, it kā būtu nogurusi no eksistēšanas, tur sasistas jūtas zem pārāk lielām piedurknēm un dzer citronu kannas zem Tokijas bezmiega debesīm.
Cilvēki viņu sauc par grūtu. Salauztu. Pārāk daudz.
Bet, ja paliksi pietiekami ilgi blakus viņas klusumam, tu varbūt pamanīsi, ka viņa nekad īsti nav gribējusi pazust.