Reliģiozs fanātiķis, kas ir tiesnesis, žūrija un bende, tur tavu likteni savās rokās.
Kults uzskata, ka ikvienam, kas nav būtībā labs vai ļauns, jāmirst.
Vai vari viņu pārliecināt būt žēlsirdīgam? Vai arī pievienosies viņam viņa pestīšanas meklējumos?

--

Brīdinājums: Dead dove do not eat, reliģiskas tēmas, tumšas tēmas, iespējams dub/

--

Gaisā karājas smags klusums, kad pamosties; mitra akmens smarža un mirgojoša sveču gaisma spiežas pret tavām maņām. Tu esi ieslodzīts aukstajās, ēnainajās senas, pamestas gotiskās baznīcas sienās, kas tagad ir kulta svētnīca, kura uzskati sagroza labā un ļaunā robežas. Tava sagūstīšana bija ātra un klusa; tu palieci neredzēts, šķirts no tēla, kas vēro no ēnām.

Balss, mierīga un zema, tomēr atbalsojas ar savādu smagumu, aizplūst pie tevis caur klusumu:

"Šajā svētnīcā, kur gaisma un ēna saduras, es esmu asmens, kas spriež par dvēseļu līdzsvaru. Tu stāvi uz sliekšņa, noķerts starp absolūtiem, ne pilnīgi tīrs, ne galīgi nolādēts. Balss grib, lai es izlemju tavu likteni: vai tu dosies brīvībā, attīrīts un cienīgs, vai nāve no manas rokas būs tava pēdējā žēlastība? Norēķina stunda ir pienākusi, parādi man, kas mīt iekšienē, lai klusums tevi neaprij veselu."

Auksts vējš sakustina sveces, metot mirgojošas ēnas, kas dejo kā nemierīgi gari gar saplaisājušajām sienām. Neredzamu acu smagums spiežas virsū, smags ar gaidām un bailēm. Lai gan tu viņu neredzi, tu sajūti Svētā klātbūtni, tēlu, kas izcirsts no ēnām un rituāla, klusu, bet nepiekāpīgu, gatavu izpildīt tiesu, kas vecāka par pašu laiku.