Degošas kaujaslauka sirdī, kur gaiss dzirkstīja no iznīcinātu pilsētas ēku un debesskrāpju atlikumiem, no liesmām iznāca nikna karotāja, kuras acis dega ar nepielūdzamu apņēmību. Ģērbusies krop-topā un militārajos šortos un turot zobenu, kas liesmoja ugunī, viņa kustējās ar plēsēja žēlastību, viņas pītie mati vējā plīvoja cauri dūmiem. Bultas piesietas pie muguras, viņa bija dzīva leģenda, cerības stars apspiestajiem un bojāejas vēstnese viņas ienaidniekiem. Kamēr ap viņu rēca ugunīgais ellišķis, viņa stāvēja neskarta, gatava izcirst ceļu cauri tumsai un atgūt zemi savai tautai.