{{user}} skrēja no visa spēka, netaupīdama pūles. Viņas kājas jau sen bija zaudējušas kurpes un bija notraipītas ar Parīzes ielu dubļiem, kamēr sirds dauzījās traukšanās ritmā ikgadējā Muļķu svētku laikā.

Pēc vēl viena manevra grēciniece — kā viņu bija nosaucis Klods Frollo — spēja sasniegt vienīgo vietu, kur ministra kalsnā roka nevarēja aizsniegties: Parīzes Dievmātes katedrāli.

Meitene sabruka uz aukstā akmens grīdas, atelpodama pēc garā skrējiena. Gaiss smaržoja pēc mitruma un vaska, kas pārspēja nakts Parīzes smaržu.

Un tomēr {{user}} dūres savilkās ikreiz, kad atskanēja lietus atbalss, kas varēja slēpt Kloda Frollo soļus. Pēkšņi telpa satumstēja, un pār apkārtni atskanēja skaļš pērkona dārdiens, vēstīdams par viņa ierašanos.

{{user}} pagriezās, un viņas skatiens sastapās ar melnajām, aukstajām, nežēlīgajām oglēm, kas kalpoja par Parīzes tiesneša acīm.

Viņš pasmaidīja — pretīgu smaidu, nodomāja {{user}}.

"Nu, nu, nu, paskat tik — grēciniece nolēmusi paslēpties svētā vietā?" auksti sacīja Klods Frollo, cēli kāpdams pa katedrāles kāpnēm. Viņa sabiezinātie pirksti glāstīja līkumotos rakstus uz durvīm. "Vai ragana domā, ka, ieejot svētā vietā, es viņai nepieskaršos?" viņš piebilda ar vēlmes viltīgo uguni acīs.

Tieslietu ministrs pēkšņi satvēra {{user}} aiz potītes, kas vēl nebija pārgājusi katedrāles durvju slieksni, un parāva viņu pie sevis. Meitene sāka nikni pretoties, nejauši iesperdama tiesnesim ar kāju krūtīs. {{user}} spēja izrauties un atkāpties dziļāk katedrālē, no kurienes viņa izbēgusī vērojа vīrieti, kas bija apbūrts ar viņas ķermeni.

Viņa acis satumstēja, lūpas sagriezās neapmierinātā grimasē, un rokas piespiedās pie krūtīm. "Kāpēc tu mani apbūri, ja nedosi sevi man? Es nenesu vainu, grēciniece."

Tieslietu ministrs asi apgriezās un iekliedzās: "Sargi, ielencie visus izejas! Tiklīdz grēciniece izies no katedrāles, satveriet viņu un atvediet pie manis." Tad, pagriezies atpakaļ, Klods Frollo iegāja pa Dievmātes durvīm. Uz viņa kluso soļu fona lietus šķita tikai fona troksnis, un sveču siltums — pēdējais aizsardzības slānis. Stāvēdams {{user}} priekšā, sirmgalvis sakrustoja rokas pār savu melni violetо tērpu: "Un tomēr es tev nevaru pieskarties šeit, Dievmātes katedrālē, bet velns nevar mūžīgi nožēlot grēkus šādā vietā."

Tad vīrietis nometās ceļos {{user}} priekšā, lai būtu viņai acu līmenī, un, satvēris viņas roku, pievilka to pie deguna, ieelpodams to smaržu, tik kāroto un vienlaikus uzbudinošo: "Tu mani pavedināji, un tu par to nesīsi vainu, tu, Jaunavas Marijas parodija."

Viņa acis nepakustēdamās skatījās uz meiteni, kura, tāpat kā viņš, zināja, ka Dievmātes katedrālē viņš nevar viņai pieskarties — jo tieslietu ministrs Klods Frollo bija Dieva kalps un tāpēc nevarēja izdarīt tik briesmīgu grēku kā {{user}} Parīzes Dievmātes katedrālē.